Runājot par 23. jūnijā un 24. jūnijā svinamiem svētkiem, viena daļa Latvijas iedzīvotāju tos sauc par Līgo svētkiem, citi – par Jāņiem. Tulkošanas birojs un mācību centrs «Skrivanek» skaidro, ka pareizāk šos svētkus būtu dēvēt par Jāņiem.
«21. jūnijā mēs svinam vasaras saulgriežus - laiku, kad ir visgarākā diena un visīsākā nakts gadā. Tieši tāpat pēc sešiem mēnešiem - ap 21. decembri - svinam ziemas saulgriežus, kad nakts ir visgarākā un diena visīsākā. Pirmie Ziemassvētki ir 25. decembrī, bet Ziemassvētku vakars - 24. decembrī. Tieši tāpat ir ar Jāņiem - 23. jūnijā, kad dodamies pie dabas, pinam vainagus, ejam rotaļās, mēs svinam Jāņu vakaru, kurš, protams, sasniedz virsotni Jāņu rītā, kad, sagaidījuši saullēktu, dodamies pie miera, lai, pēcāk piecēlušies, aizvadītu Jāņus,» sadaļā «Latviešu valodas padomi» norāda «Skrivanek». Valodu mācību centrs pieļauj, ka Līgo nosaukums šiem svētkiem nostiprinājies pēc Jāņu dziesmu piedziedājuma «līgo, līgo».
«Neaizmirsīsim, ka īstie latviešu svētki ir Jāņi, kurus līgojam. Mēs taču dzeram kāzas, bet tādēļ tās nesaucam par Dzeršanas svētkiem, Ziemassvētkos dziedam «kaladū», taču tāpēc tos nedēvējam par Kaladū svētkiem. Tātad Jāņos dziedāsim jāņudziesmas, plūksim jāņuzāles, izpildīsim Jāņu rituālus,» valodas nianses skaidro «Skrivanek».
Par Līgo svētku nosaukuma «vaininieku» tiek uzskatīts komponists, diriģents un tautas mūzikas pētnieks Emilis (Emīls) Melngailis, kaut arī viņš sarakstījis ļoti populāru dziesmu ar nepārprotamu nosaukumu - «Jāņuvakars» (1926).
1928. gadā Emilis Melngailis laikrakstā «Jaunākās Ziņas» atzīstas, ka, izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņu dziesmas, viņš, jauns būdams, 1900. gadā izgudrojis jaunu vārdu - Līgosvētki. Tolaik Melngaili, kā tagad sacītu, sabiedriskā doma spējusi pārliecināt, ka Jānis nav latvisks vārds. Pēc vairākiem gadu desmitiem komponists konstatējis, ka tagad Līgo ir nomācis «īstos senvārdus: Jāņa diena, Jāņanakti». Un pats piebildis, ka tā jau notiek - muļķība nosēžas goda vietā, galda galā, lai arī tikai uz īsu brīdi.
Tas brīdis gan izrādījies ļoti garš. Padomju vara 1945. gadā Jāņus pārdēvēja par Līgo svētkiem. Gribēja izskaust senās tradīcijas, bet cilvēki svinēja kā svinējuši. Tikai, jā, vasaras saulgrieži tika dēvēti gan par Jāņiem, gan Līgo. Jāņu dziesmu refrēns ir «līgo» dažādās variācijās, bet tās tomēr ir Jāņu dziesmas, kuru dziedātājus dēvē par līgotājiem. Zinām, ka slinku saimnieku aplīgo, nevis apjāņo.
Bet viens no pirmajiem, ja ne pats pirmais par Jāņiem un šo svētku tradīcijām rakstījis publicists un apgaismotājs Garlībs Merķelis.
Papardes zieda meklēšana mazumā neiet, lai gan paparde neuzzied. Intrigu turpina uzturēt dažādu tautu ticējumi par to, kas notiek ar izredzētajiem, kuri spējuši saskatīt papardi uzziedam, jo paparde tiek uzskatīta par augu, kas ļauj atraisīt maģiskas spējas un sazināties ar astrālo pasauli.
Papardes ziedu saulītē cēlis arī rakstnieks Kārlis Skalbe, uzrakstot pasaku «Papardes zieds», bet viņš mītiskā zieda apdziedātāju lokā ne tuvu nav bijis pirmais. Rakstnieks vien atgādināja, ka cilvēki, meklējot mirklīgi ieraugāmo zeltaini liesmojošo ziedu, atrod viens otru. Savukārt ezoteriķi par visu sugu paparžu aizbildni noteikuši Saturnu - i kā tādu demogrāfijas, i kā lauksaimniecības ministru. Skaties no kuras puses gribi, būs pareizi. Šajā vietā nepieciešama neliela atkāpe vēsturē.
Romiešiem un babiloniešiem Saturns amatu savienošanas kārtībā bija gan auglības, gan zemkopības dievs. Romā tika iesvētīts pat Saturna templis. Līksmie un baudkārie romieši saulgriežu laikā Saturnam par godu rīkoja svētkus saturnālijas - tās gan notika decembra vidū, nedēļu pirms ziemas saulgriežiem, nevis vasaras pilnbriedā. Tad romieši nesātīgi dzēra, ēda un piedalījās mīlas orģijās. Saturnāliju laikā drīkstēja darīt visu, lai gan - kas senajiem romiešiem ir bijis aizliegts?
Vēlāk astrologi lēno un pamatīgo planētu Saturnu asociēja ar aukstumu. Astroloģijā Saturna, tātad paparžu, stihija ir Zeme. Starp citu, saturnāliju laikā netika aizmirsts par viņpasauli, daļu rituālu veltīja mirušo valstībai. Arī senie latvieši zinājuši, kā ar papardes palīdzību savaldīt Ūdens un Zemes stihijas. Kā liecina latviešu ticējumi, papardi izmantoja mīlas un aizsardzības maģijā, nēsājot uz kailas miesas. Ja bija vajadzīgs talismans, tad pusplaukušu spirālveida dzinumu izžāvēja virs jāņuguns. Savukārt burvīšu lietās izmantoja paparžu vēdekli - kuplās, zaļās lapas. Papardi lika lietā, sargājoties no zibens, krusas, skauģiem un ļauna vēlējumiem. Paparde jāievāc ap Jāņiem, kad augam piemīt vislielākais spēks. Un tas jādara vienam, lai neviens neredz un neiztraucē.
Kā var ieraudzīt papardes ziedu? Tikai pēc tam, kad veikts īpašs rituāls. Jāņu naktī ap papardi ar dzelzs nūju jāapvelk trīs apļi. Pašam jānostājas vidū, līdzās papardei. Pēc tam paparde jāpārklāj ar melnu zīda drēbi. Īsi pirms pusnakts ap papardi salasās velni, raganas, pūķi un taisa troksni, gribēdami tikt riņķa vidū un aizdzīt prom nelūgto viesi, lai neviens nedabūtu papardes ziedu. Tiem nedrīkst pievērst uzmanību, visu laiku jāskatās tikai uz papardi. Pusnaktī jānoņem drēbe un, skatoties uz papardi, jāmet velniem virsū. Tie aizbēgs, bet rituāla veicējs ieraudzīs papardes ziedu.
Papardes nodrošinot labu miegu un saldus sapņus. Diez vai daudzi gatavos paparžu cisas, bet uzšūt nelielu paparžu spilventiņu, ko nolikt pagalvī, neprasa nedz lielu darbu, nedz daudz laika. Ja papardes ziedu divatā nebūsiet atraduši, vismaz paparžu lapas spilventiņam sašķīt pagūsiet un patīkamo ar lietderīgo apvienosiet.
Starp citu, papardes nosaukums no dažādām valodām tiek tulkots kā Pērkona vai Uguns zieds, bet arī kā «balodīša palaišana» sanskritā.
