Ja būtu jāatbild uz jautājumu, kas ir tās lietas, ko ļaudis saviem aizgājējiem mēdz nest uz kapsētām, lai noliktu uz kapa kopiņas, pirmajā mirklī šķiet, ka gada siltajā laikā tie ir dabīgie vai mākslīgie ziedi, savukārt rudens un ziemas periodā – svecītes. Izrādās – ne tikai! Rūpīgāks vērotājs pamanīs, ka bez puķēm un svecēm pie un uz kapu kopiņām var ieraudzīt daudz dažādu lietu, pat samērā neparastu. Kāpēc tā? Iespējams, tas ir viens no veidiem, kā piederīgie aizgājējam mēģina parādīt savu mīlestību un rūpes. Viņi tic, ka mirušais to kaut kādā veidā novērtēs vai vismaz nejutīsies aizmirsts.
Ja vajadzētu sistematizēt, kuras bez ziediem un svecēm ir tās lietas, ko cilvēki mēdz nolikt pie kapu kopiņas, viena to grupa cieši saistīta ar baznīcas svētkiem. Mānīgi varētu šķist, ka pēc Mirušo piemiņas dienas jeb Svecīšu vakara cilvēki gada vistumšākajā laikā uz kapiem nedodas vispār. Dodas gan, taču ne tik daudz kā laikā no aprīļa līdz novembrim. Piemēram, Ziemassvētku laikā var novērot, ka ir piederīgie, kuri pie sava aizgājēja kapu kopiņas novieto mazu eglīti. Tā sakot, lai svētku laikā priecīgāks prāts arī tiem, kuru mūsu vidū vairs nav. Ir ļaudis, kuri ne tikai novieto eglīti, bet to arī izgrezno, piemēram, ar tā saucamajiem eņģeļu matiem un dažām eglīšu mantiņām, arī svecītēm.
Līdzīgi notiek arī Lieldienās, taču ar šiem svētkiem raksturīgajiem atribūtiem. Galvenokārt tie ir pareizticīgie, kuri uz kapiem nes un atstāj baznīcā iesvētītas olas, pūpolu zariņus, dažkārt pat rupjmaizes šķēlīti. Kādam varētu šķist savādi, taču gadās, ka pie kapu kopiņas tiek atstāta arī glāzīte ar alkoholu. Vēl pie šīs grupas jeb atribūtiem, kas saistīti ar svinību reizēm, var pieskaitīt lietas, kas aizgājējam noliktas viņa dzimšanas un arī miršanas dienā. Tiesa, tie gan būs ziedi un svecītes - ne tikai kapu sveces, bet visdažādāko veidu un formu, piemēram, eņģelīša formā un pat smaržīgās sveces. Kas attiecas uz ziediem, pēdējos gados arī latvieši izvēlas mākslīgos ziedus.
Viena no pašām lielākajām traģēdijām ir, kad aiziet bērns. Tādas apbedījumu vietas atšķiras, sākot ar to, ka kopiņa pēc izmēriem ir mazāka par standartu, kā arī nereti piemineklītī iegravē tikai aizgājēja vārdu bez uzvārda, nereti - deminutīva formā. Vēl uz un pie kapu kopiņām, zem kurām apbedīts bērns, bieži tiek liktas rotaļlietas: lelles, spēļu mašīnas, pat plīša mantiņas par spīti tam, ka tās jau pavisam drīz var saliedēt lietus. Latvijas kapsētās var novērot, ka pie gados jaunu aizgājēju kopiņām piederīgie atstāj pat lielu plīša lāci.
Nereti pie kapavietām, un tas nav tikai tādos gadījumos, ja aizgājējs ir bērns, piederīgie mēdz atstāt konfektes. Parasti jau radinieki vai draugi zina, kas aizgājējam laicīgajā dzīvē sagādājis prieku, tāpēc, vadoties pēc šīs pieredzes, tiek izvēlētas lietas, ko novietot uz kapa. Mazliet neparastāk, ja pie kapavietas tiek atstātas cigaretes vai glāzīte ar alkoholu, bet arī tas Latvijas kapsētās nav retums. Galvenokārt šādas lietas tiek noliktas piederīgajam laicīgajā dzīvē kādos svarīgos datumos - viņa dzimšanas dienā. Krievijā, kur lielākā daļa ticīgo cilvēku sevi uzskata par pareizticīgajiem, maizes šķēlītes un alkohola glāzītes nolikšana uz aizgājēja kapa ir pašsaprotama, par to neviens nebrīnās.
Ja kapavietu apmeklē aizgājēja draugi, pastāv nerakstīts likums - neko no tā, ko iepriekš atnesuši nomirušā radinieki, nepārvietot citā vietā vai neizmest atkritumos - šādi rīkoties nav pieņemts! Tādā gadījumā savus ziedus vai sveci novieto blakus vai atrod tiem uz kapa neitrālu vietu. Vienīgais izņēmums var būt novītuši ziedi - tos gan var izmest atkritumos.
Dažkārt gadās kapsētās pie kopiņām pamanīt arī lietas, kurām tur nu nekādi nevajadzētu būt. Viens no piemēriem saistīts ar Matīsa kapsētu Rīgā, kam tuvu atrodas Centrālcietums. Reiz pie kādas kopiņas, kas ir pavisam netālu no cietuma žoga, piederīgie pamanīja nomestu pinceti. Ilgi domājuši, kā tā tur varēja atrasties, jo pa taciņu, kas ved uz šo kapavietu, it kā nevienam citam, izņemot cilvēkus, kuru tuvinieki tur apbedīti, nevajadzētu staigāt - citu apbedījumu šajā vietā pie cietuma žoga nav. Ja tomēr būtu, tad skaidrs - cilvēkam, kas gājis pa taciņu, no kabatas vai somiņas izkritusi pincete. Piederīgie tik ilgi sprieduši, līdz nolēmuši, ka pinceti visdrīzāk kāds no Centrālcietuma puses pārmetis pār žogu.
