Tuvojoties gadumijai, kāds varbūt vienīgo reizi gadā apmeklē dievkalpojumu, lai izdzirdētu vārdus, ka visi grēki ir piedoti. Cits kārtējo reizi atceras kādu pāridarījumu un viņam iešaujas prātā – labprāt atstātu domas par to vecajā gadā. Varbūt piedodot? Ko īsti nozīmē – piedot, un kā to izdarīt?
Filozofi atzīst, ka piedošana ir konceptuāli, psiholoģiski un morāli sarežģīta parādība. Pastāv domstarpības par piedošanas izpratni, nozīmi, tās saistību ar virspusēji līdzīgām parādībām, piedošanas psiholoģiskajām, uzvedības un normatīvajām dimensijām, kā arī par to, kad un kādos apstākļos piedošana ir morāli pieļaujama, obligāta vai atzīstama par kļūdu.
Piedošana parasti tiek aplūkota kā cilvēka reakcija uz saņemto aizvainojumu vai kaitējumu vai kā situācijas atrisinājums, uz kuru cer aizvainotājs un pāridarītājs. Piedošana ne vienmēr ir morāles termins, jo, piemēram, mēdz teikt, ka šoreiz piedosim pianistam viņa vājo uzstāšanos. Kristīgās ticības izpratnē ja cilvēks nepiedos citu cilvēku pārkāpumus, Dievs nepiedos viņa pārkāpumus.
Vārds «piedot» apzīmē atteikšanos no tādām emocijām kā dusmas, aizvainojums, kāre atriebties. Šis vispārīgais jēdziens attiecas ne tikai uz piedošanu cilvēku starpā, tas pilnībā pieļauj piedošanu starp indivīdiem un grupām, piemēram, ja finanšu iestāde atlaiž indivīdam parādu vai cietumsodu aizstāj ar apžēlošanu. Piedošana var notikt starp cilvēku grupām, par ko liecina valdības komisiju un citu institūciju izveidošana, kuru mērķis ir noskaidrot patiesību un veicināt vēsturiska mēroga noziegumu upuru un noziedznieku izlīgumu. Tomēr var gadīties, ka publiska atvainošanās par kolektīviem noziegumiem ir pārāk abstrakta un psiholoģiski attālināta no atsevišķiem upuriem, tāpēc var nesasniegt to, ko saprotam ar piedošanu divu cilvēku starpā.
Iespējams, lielākās debates piedošanas tēmā rada jautājums - vai var piedot to, ko vainīgais nemaz nenožēlo un piedošanu nelūdz. Par to sastopami divi pretēji viedokļi. Daļa cilvēku uzskata, ka piedošana nevar notikt, ja vainīgais nav atvainojies un lūdzis piedot. To varētu saukt par samierināšanos, mēģinājumu sadzīvot ar notikušo, bet ne par piedošanu. Pretējā uzskata piekritēji apgalvo, ka īstā piedošana ir piedošana bez nosacījumiem.
Filozofi uzsver, ka piedošana pat var apzināti vai netīši kalpot apšaubāmiem mērķiem, piemēram, ja vardarbības ģimenē upuris atkārtoti un nepamatoti piedod varmākam, tādējādi veicinot vardarbības eskalāciju. Turklāt varmākas bieži vien izliekas, ka nožēlo vai atrod sev attaisnojumus, tā bezkaunīgi izdiedelējot piedošanu. Šādos gadījumos piedošana var kļūt par sliktās uzvedības līdzdalībnieku un veicinātāju.
Šie apsvērumi izvirza jautājumu par piedošanas saistību ar to, vai vainīgais vispār ir pelnījis piedošanu. Viena nostāja it tāda, ka piedošanai jābūt balstītai uz morāli pieņemamiem apsvērumiem, un tas ietver jautājumu par to, vai pārkāpējs ir pelnījis piedošanu. Secinājums - piedošanu var būt pelnījis tikai tas, kurš apzinās savu vainu un nožēlo, un vēl ir svarīgi, cik lielā mērā nodarījums vispār ir piedodams. Tieksme piedot pārāk viegli var būt simptoms cilvēka pašcieņas trūkumam vai pārliekai padevībai, un šīs īpašības parasti tiek uzskatītas par morāliem trūkumiem vai netikumiem. Tas atgādina Aristoteļa ideju, ka cilvēks, kurš nespēj sadusmoties atbilstoši situācijai, diez vai spēj sevi aizstāvēt, rāmi pacietīs apvainojumus un tāpēc ir muļķis.
No otras puses - pat laicīgie uzskati nenoliedz faktu, ka mēs ļoti bieži nezinām pietiekami daudz par vainīgā nodomiem, motīviem un vēlmēm, lai pieņemtu drošu spriedumu par piedošanas saprātīgu pamatojumu. Tāpēc saikne starp pāridarītāja izprašanu un piedošanu viņam joprojām paliek strīdīga.
Pārdomās dalās Inga: «Agatai Kristi ir stāsts par kādu slepkavu, kurš bērnībā aiz dusmām ar loku un bultām nošāva otru puiku. To uzskatīja par nelaimes gadījumu - sak, divi nejēgas puišeļi šaudījās un tā nelaimīgi sanāca. Bet šāvējs pirms tam bija pa kluso uztrenējies, un tad notika liktenīgais šāviens... Bet visi viņu žēloja un piedeva - lai bērnam mazinātu drausmīgo traumu. Izauga slepkava, kurš vēlāk paņēma vēl vairākas dzīvības.
Slepkava, kas nogalinājis desmitiem cilvēku, nereti kļūst par elku, par varoni. Viņu zina visi. Viņu intervē un filmē, viņš raksta grāmatas, kļūst slavens un pelna, sēžot cietumā, kurš vairāk atgādina kūrortu un kurā pat nepavadīs visu savu mūžu. Tikai kādu laiciņu, jo ir taču jāpiedod cilvēkam.
Tā piedod maniakiem, kuri it kā nožēlojuši izdarīto, un pēc tam brīnās, ka atkal notiek noziegumi, ko viņi veic pēc veca ieraduma. Kurš aizstāvēs nevainīgos? Viņiem jācieš gadiem, bet vēl aicina piedod noziedzniekam. Pašiem kļūs vieglāk? Par zaudētiem bērniem, izbojātu dzīvi? Kāpēc man jābaro viņa dēmoni ar savu piedošanu? Lai viņš saprastu, ka var palikt nesodīts? Ka var ļaut vaļu savam ļaunumam? Piedot ļaunumu nozīmē to vairot. Piedot var vienu krāpšanu, ja nekad nekas tāds vairs neatkārtojas. Ja tas bija vājuma un apstākļu sakritības mirklis. Taču vai var piedot to atkal un atkal ar pamatojumu - es taču viņu mīlu!!!! Tā nav mīlestība, tas ir stulbums. Ja skatām vēl plašāk - vai var piedot Osvencimu un Būhenvaldi? Vai var piedot to, kas notiek Ukrainā? Piedot? Tā nav uz jaunā galdauta izlieta piena glāze, par ko piedod un aizmirst.»
Filozofu uzskati varētu Ingai patikt - ir viedoklis, ka var būt dažas darbības (vai personas), kas ir ārpus piedošanas. Tas tā ir nevis tāpēc, ka viņiem loģiski nevarētu piedot, piemēram, ar trešās puses palīdzību, un nevis tāpēc, ka viņu upuriem nav pietiekami daudz psiholoģisko resursu, lai piedotu, bet gan tāpēc, ka viņu rīcība ir tik ļauna, ka pārsniedz piedošanas robežas. Visticamāk, daudziem slepkavām un maniakiem nemaz nav vajadzīga mūsu piedošana. Daži no viņiem pat nav pieskaitāmi un neatbild par savu rīcību. Tas, ka viņu darbības netiek laikus apturētas, viņus neārstē, neierobežo - ir likumdošanas jautājums, mūsu kā valsts pilsoņu atbildības jautājums.
Piedošanas galvenais, bet ne vienīgais mērķis - to personisko attiecību atjaunošana vai turpināšana, kuras sabojāja piedodamā rīcība. Turklāt piedošana tiem, kas mums nodara ļaunu, bieži vien var palīdzēt pārvarēt spēcīgās negatīvās emocijas, kuras, ja tām ļauj pieņemties spēkā, var kaitēt mums psiholoģiski un fiziski. Piedošana izdevīga arī personai, kas izdarījusi pārkāpumu, jo tā atbrīvo viņu no vainas apziņas un nepatīkamajām sajūtām, ja tādas ir.
Psihologi apgalvo, ka piedošanai ir vairāki etapi (ar prātu, ar sirdi) un tā nav viegls process.
1. Nolemt pārstāt ciest. Dažkārt tas ir pavisam vienkārši - tikai jātiek prom no cilvēka, kurš dara pāri.
2. Atzīt, ka ar tevi slikti izrīkojušies. Cilvēks var sev iestāstīt, ka pāridarījums viņu neskar, un, «pateicoties» psiholoģiskās aizsardzības mehānismam, negatīvās emocijas pārvietojas uz zemapziņu, no kurienes turpina savu graujošo darbu.
3. Izpaust savas dusmas, bet atteikties no atriebības. Naids ir dabiskas emocijas, reakcija uz mums nodarītajām sāpēm. Atceroties pāridarījumus un to sekas, cilvēki atkal un atkal pārdzīvo emocionālas sāpes. Nenoliedzami - daudzu cilvēku dabiskā vēlme ir atriebties, lai pāridarītājs sajustos līdzīgi kā cietušais un saprastu, ka rīkojies slikti. Taču tikai pasakās sliktie darbi tiek sodīti, bet labie - apbalvoti. Mūsu pasaulē mums nav tiesneša pilnvaru, lai varētu pieņemt taisnīgu spriedumu un sodīt vainīgo. Psihologi uzsver, ka, lai gan atriebties nevajagot, bet izpaust savas dusmas gan vajagot. Tas liecinās, ka notikušo nenoliedz un nenotiek pāridarītāja vainas pārnešana uz sevi. Izteikt savas dusmas pāridarītājam gan ne vienmēr ir iespējams, jo viņš var nemaz neuzskatīt sevi par vainīgu vai arī mēs neuzdrošināmies pārmest. Tā vietā vajadzētu pierakstīt savas izjūtas dienasgrāmatā, piedošanas vēstulē un tamlīdzīgi vai izstāstīt kādam, kurš pelnījis uzticēšanos.
4. Pārstāt justies vainīgam. Nebrīnieties - daļa cietušo tiešām jūtas vainīgi, ka tieši ar viņiem tā noticis. Piedot nenozīmē atteikties no taisnīga soda. Piedošana var būt saistīta ar uzticēšanās atgūšanu, bet ne obligāti. Var piedot draugam, kurš mūs aizvainoja neuzmanības dēļ, bez ļaunprātības, un atkal uzticēties viņam, bet var arī nesaistīt šīs lietas. Var pa īstam piedot un neuzticēties.
5. Saprast to, kurš mums nodarījis pāri, jo gribas zināt, kāpēc ar mani tā izrīkojās, un nākotnē to nepieļaut. Savukārt citi speciālisti apgalvo, ka piedot ne vienmēr nozīmē saprast. Dažkārt sapratne var atvieglot piedošanu, bet var arī sarežģīt. Var taču gadīties, ka pāridarītāju vadīja negatīvi motīvi vai tie bija pilnīgi bezjēdzīgi.
6. Nesteigties. Piedot nenozīmē aizmirst. Visi notikumi mūsu dzīvē, ieskaitot piedzīvotos aizvainojumus, ir vērtīga dzīves pieredze. Māca, no kādām situācijām vajadzētu izvairīties, kam jāpievērš īpaša uzmanība, lai pasargātu sevi no kārtējās traumas. Piedošana ir ilgs iekšējs ceļš. Nepietiek skaļi paziņot, ka piedod, ja sirdī piedošana nav notikusi. Piedošana nozīmē situāciju, kad pagātne mani vairs neievaino, neizjūtu dusmas un naidu pret pāridarītāju.
Var būt tāds piedošanas veids, ka cilvēki dažreiz atklāj, ka aizvainojums ir pazudis, it kā laika gaitā izgaisis nevis tāpēc, ka viņi ir kaut ko darījuši, lai to pārvarētu. Bieži vien šādā situācijā cilvēki saka, ka pēkšņi sapratuši - ir piedevuši pāridarītājam. To apliecina Vinetas stāsts: «Mans tēvs dzēra un, kad bija piedzēries, pārvērtās par citu cilvēku. Skaidrā viņš bija kluss, nerunīgs, bet piedzēries kļuva rupjš un mums bieži vien nācās ar mammu mukt pārnakšņot uz blakus māju pie radiniekiem. Atceros, ka, jau iegājusi gulēt, dzirdēju, ka viņš pārrodas no vakara maiņas, un es klausījos, kādi būs viņa soļi… Vai varēšu turpināt gulēt vai arī pēc brīža būs jāceļas un jādodas uz otru māju. Nevarēju vien sagaidīt, kad tikšu pati savā dzīvē. Pēc studijām un darba citā pilsētā uz brīdi atkal dzīvoju pie vecākiem. Tēvam bija plaušu vēzis, un viņš vairs nedzēra. Klausījos, kā viņš klepo, un man bija viņa žēl. Iegāju vannas istabā, lai māte neredzētu, ka man acīs sariesušās asaras, un pēkšņi klusi pie sevis, iebāzusi degunu viņa džemperī, kas tur karājās, noteicu: «Es tev piedodu…» Tas bija tā pašai negaidīti, bet… no sirds.»
Ievērību pelnījis rakstnieces Heidi Priebes skatījums uz piedošanu. Vairāki cilvēki, kas ar to iepazinušies, atzīst, ka beidzot sapratuši, ko nozīmē piedot. Visur citur lasītajā kaut kā pietrūcis, bet Priebes uzskatos izteikts universāls padoms/skatījums par piedošanu. Tā teikt - lai viss skaidrs un vairāk par to tēmu nebūtu jālasa.
Ieskats Priebes skaidrojumā: «Es ienīstu visas klišejas par piedošanu un zinu visus sakāmvārdus, padomus, vispārpieņemto viedokli, jo centos atrast atbildes literatūrā. Es zinu, ka attālums starp «lēmumu piedot» un reālu atvieglojuma sajūtu var būt nepārvarams. Piedošana ir necaurejami džungļi tiem, kas alkst pēc taisnīguma. Pati doma, ka kāds paliks nesodīts par izdarīto, nodara sāpes. Mēs vēlamies, lai viņi sajustos tāpat kā mēs.
Piedošana šķiet sevis nodevība. Jūs nevēlaties atteikties no cīņas par taisnīgumu. Dusmas saindē ar savu indi. Jūs to saprotat, bet nespējat atlaist situāciju. Dusmas kļūst par daļu no jums. Ticam, ka, jo dusmīgāki būsim, jo vairāk spēsim mainīt. Dusmas nesaprot, ka pagātne jau beigusies un kaitējums nodarīts. Tās saka, ka atriebība visu izlabos.
Kad jūsos viss vārās, piedošana šķiet neiespējama. Mums gribētos piedot, jo ar prātu saprotam, ka tā ir veselīga izvēle. Mēs vēlamies mieru, atvieglojumu, ko piedāvā piedošana. Mēs vēlamies, lai šī dunēšana smadzenēs beigtos, bet nespējam ar sevi neko padarīt.
Tāpēc, ka galveno lietu par piedošanu mums tā arī neviens nav pateicis: tā netaisās neko izlabot. Tā nav dzēšgumija, kas izdzēsīs visu, kas ar mums noticis. Tā neatcels sāpes, ar kurām tu dzīvoji, un nesniegs tūlītēju mierinājumu. Iekšēja miera meklēšana ir ilgs un grūts ceļojums. Piedošana ir tikai tā, kas ceļā ļauj izvairīties no «dehidratācijas».
Piedošana nozīmē atmest cerības uz citu pagātni. Tas ir, izpratne, ka iznīcināto vairs nekad neatjaunot tā sākotnējā formā. Tā ir fakta, ka neviens burvis nespēs atlīdzināt zaudējumus, atzīšana. Jā, viesuļvētra bija netaisnīga, bet tev jāturpina dzīvot izpostītajā pilsētā. Nekādas dusmas neuzcels to no drupām. Piedošana nozīmē uzņemties personisku atbildību - nevis par iznīcināšanu, bet atjaunošanu. Tas ir lēmums par miera atjaunošanu.
Piedošana nenozīmē, ka pāridarītāju vaina ir izlīdzināta vai ka jums jādraudzējas, jājūt līdzi. Jūs vienkārši pieņemat, ka viņi atstājuši nospiedumu dzīvē un tagad jums jādzīvo ar šo zīmi. Jūs pārtrauksiet gaidīt cilvēku, kurš nodarīja pāri, lai viņš atjaunotu visu, «kā tas bija». Tas būs lēmums dzīvot tālāk ar savām rētām.
Piedošana nav netaisnības uzvara. Mēs runājam par lēmumu nebūt nelaimīgam pagātnes dēļ. Piedošana ir izpratne, ka jūsu rētas nenoteiks jūsu nākotni. Tas nozīmē, ka esat gatavi sakopot spēkus un virzīties uz priekšu.»
