Sestdien notikušajā partijas Sabiedrība citai politikai biedru kopsapulcē tika pieņemts lēmums turpmāk par partijas prioritāti uzskatīt Saeimas deputātu vietu iegūšanu, vienalga, ar kādiem līdzekļiem, un vienalga, uz kādiem kompromisiem izejot. Vienīgi šādi izskaidrojams partijas biedru balsojums par iekļaušanos topošās priekšvēlēšanu apvienības Vienotība rindās.
Biedru kopsapulcē izskanējušās runas tik kliedzoši atšķīrās no runām, kuras pirms tam bija izskanējušas Jaunā laika un Pilsoniskās savienības līdzīgos pasākumos, ka vienīgā atbilde uz jautājumu – kāpēc ir jāapvienojas tik atšķirīgiem politiskajiem spēkiem – ir: citādi ir apdraudēta mūsu iespēja droši tikt Saeimā.
Vērtējot kongresu, vispirms gribas novērtēt uzdrīkstēšanos biedru kopsapulci atklāt ar valsts himnas nodziedāšanu dzīvajā bez kora vai instrumentālā pavadījuma fonogrammas. Kongresā bieži tika pieminēts vārds drosme, un jāatzīst, ne bez pamata. Partijas iespējamā finanšu ministra (vai pat premjerministra) Gata Kokina uzruna bija šodienas apstākļiem neparasti drosmīga un novatoriska. Vēl drosmīgāka bija cita ekonomista – Jāņa Ošleja videoprezentācija no Barselonas, taču viņš uz amatiem partijā un nākamajās valdībās nepretendē, tāpēc šajā gadījumā par drosmi jārunā mazāk. Taču, pirms izvērtēt šo abu programmatisko runu saturu, ir vērts aplūkot kopainu, kāda veidojās pilnsapulcē.
Kopsapulcē uzrunas tradicionāli teica priekšvēlēšanu apvienības partnerorganizāciju līderi. Šoreiz tas bija dāmu trio – Solvita Āboltiņa (JL), Sandra Kalniete (PS) un Sarmīte Ēlerte (Ēlertes grupa). Ir vispārzināms, ka sievietes ir labākas runātājas, un šoreiz visas trīs uzrunas atgādināja tradicionālās galda runas. Labskanīgi plūstošas, uzmundrinoši komplimentāras, bet saturiski tukšas un formālas. Šoreiz pamanījās izcelties Sandra Kalniete, kura gandrīz burtiski atkārtoja Ēlertes formulētās tēzes iepriekšējā PS kopsapulcē pirms dažām nedēļām. Tā dažkārt gadās, ka vakar no kāda dzirdēto šodien atkārto kā paša izgudrojumu. Apbrīnojams jaunrades trūkums, ja par jaunradi neuzskata termina Kremļa pakalpiņi papildinājumu ar vārdu Krievijas Kremļa pakalpiņi. Nākamreiz varētu izgudrot vēl spilgtāku apzīmējumu – Aziātiskie Krievijas Kremļa pakalpiņi. Spilgti īpašības vārdi visuzskatāmāk izgaismo saturisko nabadzību.
Ēlerte katrā uzstāšanās reizē klātesošajiem raida signālus par sevi kā globāla mēroga spēlētāju. Jaunā laika kongresā viņa piesauca neseno viesošanos Gruzijā, tagad īsti bez iemesla klātesošajiem pavēstīja, ka nupat bijusi ASV. Ņemot vērā, ka Vienotības iekšienē briest neapmierinātība ar Ēlertes grupas mistisko raksturu, Ēlerte ir spiesta uzsist sev cenu, raidot signālus par savu iespējamo piederību kādai globālai politiskai struktūrai. Jāatzīmē, ka racionāli domājošajā Vienotības daļā pieaug bažas, ka visa Ēlertes grupa galu galā var izrādīties vien tā dēvētais Čipendeiļu klubiņš (Mārtiņš Bondars, Aivis Ronis utt.). Pēc dāmu trio saturiski patukšajām galda runām pārskatu par SCP valdes darbu bija pilnvarots sniegt Aleksejs Loskutovs. Grūti spriest, vai tas bija apzināts partijas līderu mēģinājums parādīt šīs kādreizējās politiskās zvaigznes faktisko blāvumu vai vienkārši tā sanāca. Loskutova ziņojums aprobežojās ar dažu minūšu garu uzrunu, kurā viņš izteica komplimentus un pateicības vārdus pārējiem valdes locekļiem par labo un nesavtīgo darbu. Pēc šīs uzkrītoši īsās runas Loskutovs izgāja ārā uzsmēķēt un līdz pusdienām vairs sēžu zālē neatgriezās.
Taču atšķirībā no JL un PS kongresiem SCP biedru pilnsapulcē tika formulētas partijas programmatiskās nostādnes. Šīs nostādnes ir tik novatoriskas, ka varētu noteikt turpmāko priekšvēlēšanu dienas kārtību, ja vien mīļā miera labā līdz vēlēšanām netiks noņemtas no dienas kārtības. Kas tur tik jauns?
Vispirms tiek pilnībā noraidīts plaši izplatītais uzskats, ka visas grūtības ar mokām ir pārvarētas un tagad lēnām, bet nenovēršami sāksies uzplaukums. Tieši tāds noskaņojums valdīja JL un PS kongresos. Tur kā no pārpilnības raga plūda pateicības vārdi Valdim Dombrovskim, kurš mūs esot izvadījis cauri šim grūtajam laikam un tagad vedīšot pretī saulainajai nākotnei. SCP kongresā nekas tamlīdzīgs neizskanēja. Neviena atzinīga vārda pašreizējam premjeram. Tā vietā atgādinājums, ka šogad būs jākonsolidē budžets vēl par 500 miljoniem un nākamgad vēl par 400 miljoniem. Citiem vārdiem, algu samazināšana un ekonomikas saspiešana turpināsies un bezdarbs tikai pieaugs. G. Kokins, prezentējis savu ekonomiskās attīstības scenāriju, retoriski jautāja – kur ir jūsu situācijas attīstības modelējums? Zīmīgi, ka šo jautājumu viņš neadresēja tik daudz valdībai, cik Latvijas Bankai. Kokins būtībā atzina, ka valdības iespējas ietekmēt situāciju ir stipri ierobežotas, saglabājoties esošajai Latvijas Bankas politikai. Savukārt Ošlejs ar tabulām un diagrammām atklāja Latvijas ekonomiskās krīzes patieso dziļumu un pierādīja, ka cerības uz eksporta strauju pieaugumu un investīciju pieplūdi ir iluzoras. Viņš aicināja politiķus atgriezties pie politikas ar principiem, jo runas par ekonomikas stimulāciju, apejot valsts monetāro politiku, esot vistīrākais populisms.
Pārtraukumā, runājot ar kādu ļoti ietekmīgu SCP valdes locekli, kļuva skaidrs, ka neapmierinātība ar Latvijas monetāro politiku nav viss atsevišķu SCP biedru individuālais uzskats, bet gan partijas valdes kolektīvā pārliecība. Ja kāda partija, turklāt tāda, kura pamatoti tiek uzskatīta par spēcīgu tieši ekonomiskajos jautājumos, savā programmā ietvertu punktu par nepieciešamību mainīt Latvijas līdzšinējo monetāro politiku, tad tas pavērtu ceļu jau sen nobriedušajai diskusijai par visa līdzšinējā 20 gadu ekonomiskās attīstības ceļa atbilstību Latvijas sabiedrības interesēm. Visas pārējās Vienotības sastāvdaļas nevēlas pat dzirdēt par līdzšinējā kursa maiņu. Tās nedomā atkāpties pat par soli no deviņdesmito gadu sākumā nospraustā un tagad pilnībā bankrotējošā kursa. Laiks rādīs SCP patiesās prioritātes. Kas šai partijai svarīgāks – Latvijas valsts un tautas attīstība vai Saeimas deputātu krēsli?
