Tā ir vienkārša kibernētikas gudrība: ja notiekošais process šķiet bezjēdzīgs, tad visdrīzāk tā jēga ir citādāka, nekā tas šķiet šā procesa vērotājam.
To pašu var attiecināt uz notiekošo ap Liepājas metalurgu (LM).
Valdības centieni LM glābšanā, jo sevišķi riņķa dancis ap uzņēmuma akcijām, atgādina stipri iereibuša nevarīga vīra mēģinājumus satvert zuti, kurš visu laiku izslīd no tā neveiklajiem, neaprēķinātajiem tvērieniem.
No sākuma, pēc ilgas mīņāšanās, šā gada aprīlī, valdība braši izvirza prasību akcionāriem ieguldīt 25 miljonus latu un nodrošināt kārtējo maksājumu Unicredit bankai vairāk nekā miljonu latu apmērā – kā priekšnosacījumu, lai valsts iesaistītos LM glābšanā.
Kas tas ir – sava «brašuma» izrādīšana publikai vai aprobežotība, kas rodas izmisuma bailēs, vai vienkārši tiek turpināts tas vieglprātīgi bezatbildīgais diletantisms, ar kuru tika izsniegts un uzraudzīts valsts dotais galvojums LM? Jo situācijā, kad valsts jau ir garantējusi uzņemties uz sevis lielākās LM saistības – gandrīz 60 miljonu latu lielo galvojumu Unicredit – un pārējie lielākie LM kreditori ir valsts uzņēmumi, LM nerisināto problēmu smagums gulsies uz valsts, nevis akcionāru pleciem – nevis akcionāri, bet valsts būs spiesta par to maksāt. Tādēļ ir maksimāli naivi un aprobežoti piedāvāt akcionāriem samaksāt no savas kabatas vairāk nekā 26 miljonus, ja, nesamaksājot tos, akcionāri var panākt, ka valsts būs spiesta viņu vietā samaksāt pati un daudz vairāk. Kas arī notika...
Tāpat arī šis neloģiskais un bezjēdzīgais riņķa dancis ap uzņēmuma akcijām. Nu kāda velna pēc akcionāriem būtu jāpiekrīt šķirties no savām akcijām par vienu latu? Tādēļ, ka savādāk tiek draudēts ar LM maksātnespēju? Bet akcionāriem tas nozīmē vien viena lata zaudējumu salīdzinājumā ar to, ko tie iegūtu, savas akcijas pārdodot, kā to vēlas valdība! Nav brīnums, ka akcionāri joprojām «apdomā» šo viedo priekšlikumu. Sevišķi pēc tam, kad valsts viņu vietā zibenīgi ir pasteigusies samaksāt visu atlikušo galvojuma summu – 47,4 miljonus latu, nemaz nepacenšoties pirms tam tikt skaidrībā ar tālāko LM likteni. Zinot, ka šis maksājums varēja pagaidīt vismaz dažas nedēļas, tas ir ļoti savdabīgs Valsts kases gājiens, sevišķi ņemot vērā, kā valsts veic atmaksas saviem uzņēmējiem par pārmaksātajiem nodokļiem – turot naudu līdz pēdējam savā kasē.
Savukārt situācijā, kad akcijas ir arestētas, kādam tās pārdot, tā ir prettiesiska un krimināli sodāma darbība – un to akcionāriem pieprasa veikt valdība. Vai tā ir tiesiskuma koalīcijas dubultmorāle, visatļautība vai izmisuma solis?
Ja jau pie visa notiekošā ir vainīgi akcionāri, tad kāpēc tika pieļauts Tiesiskās aizstāvības process (TAP)? Situācijā, kad uzņēmums nespēj pildīt savas saistības, ir divas iespējas – vai nu uzsākt TAP vai maksātnespējas procesu. TAP ir loģiski un pamatoti izvēlēties gadījumos, kad uzņēmuma vadība un akcionāri ir spējīgi un ir gatavi atjaunot normālu uzņēmuma darbību, gatavi sadarboties ar kreditoriem un izstrādāt atbilstošu rīcības plānu, un to īstenot. Savukārt, ja uzņēmums nav spējīgs to izdarīt un – vēl jo vairāk – ja tā akcionāri nav gatavi sadarboties ar kreditoriem, tad visadekvātākais ir maksātnespējas process, kurā akcionāriem vairs nav nekādas teikšanas, bet visu lemj kreditori un tiesas iecelts administrators. Maksātnespējas process – tas nenozīmē automātiski bankrotu un uzņēmuma galu, kā to atsevišķi runātāji tagad maldinoši cenšas pasniegt sabiedrībai. Arī maksātnespējas procesa ietvaros ir iespējams izstrādāt plānu, kas ļautu īstenot uzņēmuma darbības atjaunošanu, turklāt daudz ātrāk nekā pie šī valdības izvēlētā scenārija, kas ir jo īpaši svarīgi ražojošam uzņēmumam, lai tas pēc iespējas mazāk zaudētu savu vērtību un – Latvijas gadījumā arī – lai zaudētu mazāk cilvēku.
Ja tas būtu ticis izdarīts, tad, piemēram, tādi LM maksājumi kā 4,6 miljoni eiro kādai nodokļu krāpšanā apsūdzētai firmai nebūtu bijuši iespējami laikā, kad valsts bija spiesta segt LM saistības vairāku miljonu apmērā, jo LM neesot bijis tam naudas.
Ja valdība būtu rīkojusies izlēmīgi un atbilstoši situācijai, tad, iespējams, jau tagad LM būtu atjaunojis savu darbību, jau tagad LM varētu piedāvāt reāliem investoriem un īstenot tos plānus, par kuriem tagad tiek tikai kusli sapņots, naivi cerot uz akcionāru cēlsirdību.
Ļoti savdabīgi – valdība cenšas atbrīvoties no esošajiem LM akcionāriem, turpinot uzstājīgi piedāvāt tiem absurdus un pat neizpildāmus ultimātus Minhauzena stilā, tādējādi situāciju joprojām nespējot atrisināt. Savukārt, vienkāršas un konkrētas darbības, kas šo situāciju spētu atrisināt un ir atkarīgas no pašas valdības, nevis no akcionāru gribas, – joprojām netiek veiktas!
Kādēļ mūsu valdība tā rīkojas? Kāpēc tiek pieņemti tik «dīvaini» lēmumi un situācija tiek tā muļļāta? Vai varbūt patiesībā šajos lēmumos nav nekā dīvaina, jo tiem ir sava vēsture un process tiek mērķtiecīgi virzīts, bet lai tiktu īstenoti pavisam citi mērķi, nevis tie, ko tā gaida sabiedrība? Un šādā gadījumā visam notiekošajam parādās sava loģika un pamatojums: Kādēļ tika izsniegts tāds «pliks» galvojums? Kādēļ tas tika tā uzraudzīts? Kādēļ joprojām nav risinājuma un nav piesaistīts neviens investors, lai gan gribētāji ir jau sen, turklāt vairāki?
Kādas ir konsekvences visam notiekošajam? Acīm redzami šāds process nevairo LM vērtību un tā iespējas atsākt sekmīgu darbību. Valsts no tā var būt trīskārša zaudētāja – vispirms jau kā kreditore, tad kā nodokļu saņēmēja, bet – pats galvenais – valsts var zaudēt nozīmīgu ražošanas eksportu un tūkstošiem darba vietu. Bet, kas vienam ir nelaime, tas otram – laime. Ieguvējs būs tas, kas visas šīs «ķibeles» rezultātā varēs «pa lēto» iegādāties Liepājas metalurgu – vai nu visu kopumā, vai pa izlasītiem gabaliņiem. Un arī iespējams kāds, kurš palīdzēs to izdarīt. Tādēļ ir nepieciešama pēc iespējas lielāka jezga un ņemšanās – sagatavojot alibi nākotnes sekām – pamatojumu tam rezultātam, kurš mūs sagaida. Bet vainu par to varēs uzvelt nepiekāpīgajiem un savtīgajiem akcionāriem, kuru dēļ viss tā ievilcies, ka nu mums ir jābūt laimīgiem, ka vispār kādam tas LM ir vajadzīgs. Akcionāri par to varēs baudīt dvēseles mieru, bet valstij un citiem kreditoriem, protams, tāpēc būs jānoraksta daļa savu kredītu, kas pa lielam būs tie miljoni, kurus mēs segsim no savām kabatām kā nodokļu maksātāji vai šo kreditoru klienti.
Lai šo tālāko procesu varētu kontrolēt, ir vajadzīgs savējais administrators – un šeit tad parādās jēga šim dīvaini izvēlētajam un ilgi «muļļātajam» Tiesiskās aizsardzības procesam, kurš atšķirībā no maksātnespējas procesa dod iespēju akcionāriem ar kreditoriem vienoties par sev vajadzīgo administratoru, kas būs atbildīgs par tālāku šā procesa īstenošanu. Tas nekas, ja vēlāk izrādīsies, ka tik ilgi lolotais TAP nemaz nav īstenojams un beigās tik un tā būs jāuzsāk maksātnespējas process, toties administrators šajā gadījumā paliks tas pats – vajadzīgais. Uzņēmumu visdrīzāk nāksies likvidēt – to pārņems nolūkotais investors, jācer – lai turpinātu ražošanu, nevis – lai to izpārdotu. Un pēc visas šīs jezgas tas viss mums tiks pasniegts kā kārtējais veiksmes stāsts.
Lai pašlaik notiekošais neizskatītos pēc tādas jezgas, valdībai vajadzētu vairāk skaidrot savas rīcības motīvus – savādāk rodas sajūta, ka vai nu tauta tiek uzskatīta par muļķiem un lumpeņiem, kuriem nav jēgas kaut ko skaidrot, vai arī, ka valdība tomēr cenšas kaut ko slēpt, nu vai arī, ka tā pati nespēj lāgā sajēgt, ko tā īsti dara...
