Neskatoties uz publiskajiem ultimātiem un neveiklajiem mēģinājumiem paspaidīt vienam otru pret pašu izliktajiem ideoloģiskajiem un fiskālajiem bortiem, koalīcijas partneri, izspēlējušies teātri sabiedrības priekšā, vienoti atbalstīs nākamā gada budžetu, lai arī kāds tas galu galā būs sanācis vai nesanācis visa šā cirka rezultātā.
Kā viena no šā cirka atrakcijām sabiedrībai tiek piedāvāta stīvēšanās ap «uzturēšanās atļaujām», kuras var iegūt apmaiņā pret investīcijām nekustamajā īpašumā.
Nacionālā apvienība (NA), kura to uzsāka, braši postulējot kā nepieļaujamu, nu ir gatava atkāpties no sava principa «pret Latvijas izpārdošanu» un, astes pierāvuši, jau tirgojas ar Vienotību (V) par to, kā tad labāk turpināt šo «Latvijas izpārdošanu», saprotot, ka savādāk budžetu var pieņemt arī bez viņu atbalsta, tādējādi nozīmīgi samazinot NA lomu un vajadzību pēc tās valdībā, jo Vienotībai tagad ir iespēja atspēlēties par šo līdz galam neizdomāto koalīcijas partnera izlēcienu.
Ja jau tik tiešām kāds šīs atrakcijas dalībnieks patiesi būtu ļoti norūpējies par Latvijas izpārdošanu svešzemniekiem, tad vispirms jau sen vajadzēja parūpēties par to, lai apstādinātu Latvijas zemes izpārdošanu, jo to radīt mēs vairāk nevaram atšķirībā no ēkām, kuras mēs varam sacelt, cik un kādas vien vēlamies, un ar gudru un pārdomātu politiku tieši to arī panākt – lai pieprasījums pēc šādiem «īpašumiem» būtu tur, kur mums tas ir izdevīgi.
Diemžēl visi atrakcijas dalībnieki draudzīgi noraidīja iespēju radīt reālu, ilgtspējīgu šīs problēmas risinājumu sabiedrības interesēs – uz LHZB bāzes izveidot Attīstības banku: reālu instrumentu, ar kuru varētu finansēt gan mūsu zemniekus, lai tie varētu iegādāties savai saimniecībai nepieciešamo zemi, nevis tikai noskatīties, kā to izpērk skandināvi, gan finansēt jaunās strādājošās ģimenes, lai tās varētu tikt pie sava mājokļa un būtu motivētas strādāt šeit un maksāt nodokļus.
Tā vietā tiem vairāk interesē katram savs šovs – atrast un aizdedzināt savu visugunīgāko riņķi un likt pārējiem šā cirka dalībniekiem izlēkt tam cauri. Piemēram, Vienotības piedāvājums ieviest kvotu sistēmu attiecībā uz «uzturēšanās atļaujām» nu nekā neiet kopā ar tik rūpīgi piekoptajiem liberālisma principiem – par minimālo valsts iejaukšanos ekonomikā –, kurus tā patīk valdībai deklarēt katru reizi, lai atrunātos, kad sabiedrība gaida no tās izlēmīgu un prasmīgu rīcību.
Vai šīs «kvotu idejas» autoriem vispār ir sajēga, kā to īstenot un kādi resursi valstij būs jātērē, lai izveidotu un uzturētu caurspīdīgu, godīgu, pietiekami efektīvu un drošu sistēmu šādai kvotu sadalei, un kā to vispār varēs īstenot?
Šis «kvotu princips» liek uzdot pamatotu jautājumu par valdības kompetenci un patieso motivāciju – jo ja jau mērķis ir ierobežot «uzturēšanās atļauju» izsniegšanu, tad šo vingrinājumu var izpildīt ar daudz lielāku lietderību sabiedrībai un valstij, turklāt ar daudz mazāku resursu patēriņu un nekropļojot brīvā tirgus konkurences principus. Nav vajadzīgs veidot nekādu kvotu sistēmu, kas ir pats neefektīvākais un rupjākais valsts iejaukšanās veids, kā to jau ir uzskatāmi pierādījusi arī mūsu valdības darbība ar «zaļās enerģijas» kvotām – to pašu var panākt, vienkārši nosakot papildu maksājumu par «uzturēšanās atļaujām», iegādājoties nekustamo īpašumu. Un, vienkārši regulējot šīs papildu maksas apmēru, atbilstoši tiks mazināts vai palielināts tirgus pieprasījums līdz vajadzīgajam līmenim pēc šādām «uzturēšanās atļaujām». Tādējādi nodrošinot, ka «uzturēšanās atļaujas» iegūst nevis tie, kuriem būs iespējas paveikt šo procesu veiklāk, bet gan tie, kuri būs gatavi maksāt valstij par to prasīto cenu. Protams, tas nebūs izdevīgi tiem, kuri rēķinās ar savām iespējam tikt pie kvotu administrēšanas resursa, toties visai pārējai nozarei tas būs konkurenci motivējošs risinājums, un arī tautsaimniecībai kopumā šāda «uzturēšanās atļauju» tirgošana dos lielāku pievienoto vērtību – nosakot kaut vai salīdzinoši nelielu maksājumu 10–20 tūkstoši eiro apmērā par katru atļauju, kur daļu varētu novirzīt, piemēram, demogrāfijas programmai, bet daļu, piemēram, uz to pašvaldību budžetiem, kuru teritorijā iegādāts šis nekustamais īpašums. Tādējādi tas, kas tika uztverts kā drauds, tagad kalpotu kā palīgs demogrāfijas izaicinājumu un reģionālo problēmu risināšanai .
Alē – hop, kungi! Kustināsim smadzenes, dažreiz arī tas noder, taisot cirka atrakcijas, ne tikai savu zobu griešana un ilkņu demonstrēšana.
