Drīzumā onedēļ Saeima izskatīs Euro ieviešanas likumu galīgajā lasījumā. Nav šaubu, ka likums tiks pieņemts. Lai gan uzsvērti tiek skaidrots, ka tas skar tikai tīri tehniskas ieviešanas detaļas, diskutējot par šo likumu Saeimā, šīs detaļas atklāja daudz nozīmīgākas lietas, kuras līdz šim sabiedrībai vairāk ir noklusētas, bet par kurām tomēr būtu vērts aizdomāties.
Jau apspriežot likuma nosaukumu – piedāvāto NA grozījumu, kurš paredzēja iespēju izmantot tajā arī latviešu valodā ierasto eiro nosaukumu, vismaz kautrīgi ieliekot to iekavās aiz piedāvātā likuma nosaukuma –, deputātiem tika norādīts, ka tādu tiesību mums vairs nav! Jo Latvijai ir skaidri norādīts, kā eiro zonā pareizi ir jālieto latviešu valoda – Eiropas birokrātija zina labāk, kā latviešu valodā pareizi ir jālieto eiro, un Latvija tam ir jau piekritusi.
Rezultātā vienīgie, kas uzdrošinājās atbalstīt šo NA priekšlikumu, uzskatot to par pamatotu un saprātīgu, bija SC deputāti! Tāda savdabīga metamorfoze, kad no vārdiem par valodu jāpāriet uz reāliem darbiem.
Vēl interesantāka situācija ar euro ieviešanu atklājās, kad tika diskutēti priekšlikumi par tiesībām Latvijai lemt par euro ieviešanu savā ekonomiskajā telpā. Virkne deputātu priekšlikumu paredzēja noteikt papildu nosacījumus euro ieviešanas procedūras uzsākšanai, kas saistīti ar sabiedrības labklājības līmeni un valsts konkurētspēju, kā arī paredzēt šai ieviešanas procesa uzsākšanai vismaz tautas pārstāvju atbalstu – kā iespējamo kompromisu tautas gribas pašnoteikšanās tiesību ievērošanai (ja jau no referenduma tā baidās) un lai novērstu euro ieviešanas procedūras uzsākšanu kādas šauras interešu grupas īstermiņa interešu dēļ.
Euro ieviesēji atbildot nāca klajā ar paziņojumu, kura iespējamās sekas, šķiet, paši īsti nav apzinājušies – Latvijai vispār nav nekādu tiesību lemt par šo procesu un ietekmēt savu iestāšanos vai neiestāšanos euro zonā! Kā Eiropas Padome būs lēmusi, tā Latvijai būs jādara – šādi apgalvojumi sabiedrībā var izraisīt pretēju efektu, lai kādam, kuram tas ir aizmirsies, atgādinātu par tautas pašnoteikšanās tiesībām.
Šāda euro ieviesēju pilnīgā nespējnieku pozīcija ir ērta, lai izvairītos diskutēt pēc būtības par deputātu iesniegtajiem priekšlikumiem – par to, cik nozīmīga ir valsts konkurētspēja, pievienojoties eirozonai, par mehānismiem, kuri nodrošinātu sabiedrības interešu aizsardzību, ja gadījumā apsolītās leiputrijas vietā tomēr iestāsies tas pats, ko mēs redzam citās eirozonas valstīs. Tajās, kuras tāpat kā tagad Latvija, iestājās eirozonā īsti nesagatavotas, ar nepietiekamu konkurētspējas līmeni, uz ko norādīja šo valstu negatīvās ārējās tirdzniecības bilances – tieši tas bija kopīgs visām krīzes mutulī ierautajām Dienvideiropas valstīm, nevis bezatbildīga budžeta politika (ko tiešām varētu pārmest Grieķijai). Patiesībā nesabalansētie budžeta tēriņi bija tikai sekas. Un, kā to labi var redzēt Spānijas piemērā, kur budžets tika veidots pat ar lielāku pārpalikumu nekā Vācijai, šāda fiskālā pieeja, saglabājot negatīvu ārējās tirdzniecības bilanci, tik un tā nespēja to glābt. Arī Latvijai šī bilance ir izteikti negatīva. Saskaņā ar Eurostat datiem, imports pārsniedz eksportu par gandrīz 30%! Tas ir dramatiski. Jo tieši šis parametrs fiksē – valsts dzīvo uz parāda vai ir spējīga nopelnīt ar savu saražoto. Tas euro ieviesējiem neliekas svarīgi.
Ilgtspējīgas valsts attīstībai izšķiroši svarīgs ir tas, cik valsts iegulda savā attīstībā un pētniecībā (tā saucamais R&D), jo tieši tas, cik inovāciju ietilpīga spēs būt mūsu tautsaimniecība, arī noteiks tās attīstības iespējas un sabiedrības labklājības līmeni. Diemžēl arī šajā jomā Latvijas situācija ir dramatiska. Vidēji eirozonā R&D izdevumi ir vairāk nekā 2% no IKP, un tādās valstīs, kas sekmīgi attīstās un spēj izmantot eirozonas priekšrocības, kā, piemēram, Somija – tas ir pat vairāk nekā 3% no IKP, bet Latvijai tie ir nieka 0,6% no IKP, ar skaistiem solījumiem Nacionālajā attīstības plānā tālajā 2020. gadā sasniegt tikai 1,5%! (Igaunijā tas jau tagad pārsniedz 2%.) Tas ir sliktākais rādītājs eirozonā ar visām no tā izrietošajām sekām. Bet arī tas euro ieviesējiem nav svarīgi.
Latvija turpinot savu veiksmes stāstu, kas balstīts vienkārši uz savu resursu efektīvāku izmantošanu (bieži – vienkārši izmaksu apgriešanu), grūž sevi aizvien dziļāk nabadzības slazdā, uz ko tai bikli norādīt sāk pat Latvijas veiksmes stāsta fani Eiropā. Šis ārējais īstermiņa spožums, skaisti fiskālie un makroekonomiskie parametri ir panākti uz ilgtspējīgas attīstības rēķina – apgriežot nepieciešamo finansējumu infrastruktūrai, zinātnei, cilvēkresursu attīstībai. Un tā ir nopietna problēma, kuru iestāšanās eirozonā vēl vairāk padziļinās, jo lata nomaiņa uz euro nebūs tikai valūtas maiņa, par ko tik daudz tiek diskutēts sabiedrībā, bet līdz ar to būs jāievieš arī visi tie regulējošie akti un prasības, kas pašlaik tiek izstrādāti eirozonas valstīm un paredz tām pienākumu deleģēt savu suverenitāti ne tikai monetārajā jomā, bet arī fiskālās politikas (nodokļi) un pat savas ekonomiskās attīstības politikas jomā – par ko sabiedrībai tiek noklusēts. Varbūt tāpēc, ka nevienam steidzīgajam euro ieviesējam nav īstas sajēgas, vēl jo vairāk – gatavības, kā šajā ietvarā Latvija būs spējīga īstenot savas intereses, nu vismaz lai nekļūtu par barību citiem, kā mums tas ir jau sanācis ar iestāšanos Eiropas Savienībā, kad, piemēram, mēs visiem paklausīgi atvērām savu pārtikas tirgu, bet pie vienlīdzīgiem lauksaimniecības atbalsta nosacījumiem tā arī neesam tikuši.
Nu vai nav naivi iedomāties, ka tagad, turpinot piekopt savu labticīgā nespējnieka pieeju, ar euro ieviešanu būs citādi, sevišķi, kad zonā ir krīze un katrs cīnās par savu kumosu – sasolītie iespējamie monetārie labumi ir tikai aisberga redzamā daļa.
Tāpat būtu interesanti zināt – kāpēc tērēt miljonus euro ieviešanas propagandai valsts var atļauties, bet paredzēt iespēju kompensēt mazturīgākajai sabiedrības daļai euro radītos zaudējumus, kas kopumā būtu mazāki par euro propagandai atvēlētajiem līdzekļiem un daudz labāk pārliecinātu lielu sabiedrības daļu par atbalstu euro ieviešanai – tas euro ieviesējiem nav pieņemami?!
Vai tas nozīmē, ka patiesībā gaidāmā inflācija būs krietni lielāka, nekā tiek sabiedrībai solīts, un tāpēc valsts to nevarēs atļauties?...Vai tā dēļ likuma mērķi neļāva papildināt ar priekšlikumu, ka šim euro ieviešanas procesam ir jābūt ne tikai efektīvam, bet arī sabiedrības interesēs?...
