Kādēļ mūsu valsts stūrmaņi ar putām uz lūpām nopūlas runāt par draudiem, kas nāk no «krievu tankiem», bet pat ar pušplēstu vārdu izvairās runāt par tiem draudiem mūsu valsts nākotnei un drošībai, kas veidojas no pašu radītās un gādīgi lolotās situācijas finanšu sistēmā – Latvijas nozīmīgo atkarību no skandināvu bankām?
Vai tiešām viņi ir tik naivi un gatavi bezatbildīgi paļauties, ka šo banku īstenotā politika vienmēr sakritīs ar mūsu interesēm? Šie draudi ir daudz reālāki par tankiem, un šīs labumu pārdales sistēmas rezultātus mēs jau izjūtam uz savas ādas – gan mājsaimniecību, gan visas tautsaimniecības līmenī, turklāt tik ļoti, ka daudzi tā dēļ ir bijuši spiesti pamest šo valsti.
Cik reāli ir draudi mums tagad zaudēt kaut vienu kvadrātmetru savas zemes, kaut vienu cilvēku «krievu tanku» dēļ, salīdzinot ar tiem draudiem, kurus mēs piedzīvojam jau tagad – reāli zaudējot simtiem tūkstošu hektāru savas zemes, simtiem tūkstošu cilvēku pametot šo valsti, kas lielā mērā ir šīs «mūsu stūrmaņu» izveidotās sistēmas rezultāts – kad valstij nav adekvāta instrumenta, ar kuru finansēt un īstenot valstij nepieciešamās attīstības iespējas, cilvēkiem nepieciešamo labumu radīšanu. Rezultātā mums nekam nav naudas un, tā turpinot – nebūs arī cilvēku.
Neskatoties uz to, valdība no sabiedrības slēgtā sēdē izlēma par LHZB, vienīgās valsts bankas, likvidēšanu – infrastruktūru, ar kuras palīdzību valsts varētu sev piesaistīt un apkalpot nozīmīgus finanšu līdzekļus savai attīstībai. Un tas viss notiek laikā, kad kopš 2009. gada komercbankas ir aizpumpējušas projām no mūsu rūpniecības sektora apmēram miljardu eiro.
Veidojot šī gada budžetu, valdība noraidīja kā neiespējamu priekšlikumu novirzīt tālākai budžeta deficīta samazināšanai paredzētos 60 miljonus latu attīstības bankas izveidei – ieguldot tos pamatkapitālā un tādējādi dodot sev iespēju piesaistīt vismaz pusmiljardu valsts attīstībai. (Lai tādējādi radītu iespēju mazināt deficītu caur tautsaimniecības attīstību, nevis cenšoties to uzreiz truli apgriezt.)
Toties mudīgi tika atrasti 25 miljoni, lai varētu īstenot skandināvu bankām izdevīgo LHZB komercdaļas saplosīšanu un izpārdošanu. Tāpat kā tagad – 47 miljoni, lai segtu Liepājas metalurga uzņemtās saistības. Un kur šeit bija iespējamo draudu izvērtējums un tam atbilstoši veiktie mājas darbi?...
Un priekšā mums ir jau jauna bankas epopeja – skandināvu bankas drīz būs sagremojušas nokamptos LHZB kumosus, un būs laiks ķerties pie Citadeles bankas. Valdība jau ir publiski paziņojusi, ka gada laikā valsts centīsies atbrīvoties no tās. Ja tiks likvidēta LHZB un pārdota vai likvidēta Citadele, Latvijai vairs nebūs nevienas bankas, kuru tā varētu izmantot kā instrumentu savas attīstības veidošanai, un tā būs atkarīga no skandināvu bankām.
Iespējams, ka, apzinoties šos draudus, vieni no valdības partneriem, Nacionālā apvienība, kurai tā patīk runāt par Latvijas nacionālajām interesēm, ir paziņojusi, ka tā iebilst pret Citadeles pārdošanu. Bet iespējams, ka tas viss ir tikai kārtējā NA spēle, lai nodemonstrētu vēlētājiem savu nacionālo stāju, jo grūti ir noticēt, ka NA nezin par tiem solījumiem ko Briselei ir devusi Latvijas valdība – cieši apņemoties pārdot valstij piederošo Citadeles daļu, lai nekropļotu konkurenci citiem spēlētājiem Latvijas tirgū (skandināvu bankām). Tāpēc tas vairāk izskatās pēc kārtējās koalīcijas partneru saspēles – kad vieniem atkal ļaus notēlot savu lomu, kuru no tiem gaida viņu vēlētāji, lai pēc tam jau, kā pēc ierasta scenārija – vispirms secinātu, ka nav jau vairs Latvijai nemaz tādas iespējas, tāpēc vienīgais, kas mums atliek – paklausīgi pildīt to, ko valdība kādam ir apsolījusies izdarīt.
Ja tas tā nav un NA tik tiešām rūp Latvijas tālākais liktenis un iespēja pašiem veidot savu nākotni, kur savai bankai kā finanšu instrumentam būtu ļoti liela nozīme – to joprojām var īstenot! Jo, lai gan valstij piederošā Citadeles daļa ir jāpārdod, šo pārdošanas procesu var īstenot tā, lai bankas kontrolpakete paliktu Latvijas rīcībā – piemēram, to iegādājoties valsts uzņēmumiem, kas savas dividendes ieskaita nevis pa taisno budžetā, bet gan izpērkot valsts daļu Citadelē. Iespējams, tā var būt pensiju fondu nauda, arī sabiedrībai un mūsu uzņēmumiem var dot iespēju piedalīties tajā – pārdodot daļu Citadeles akciju publiskā piedāvājumā caur biržu. Viss atkarīgs no tā, cik prasmīgi un ar kādu bankas nākotnes vīziju tiks sagatavota pārdošana.
Esošais bankas menedžments ir pierādījis, ka pat apstākļos, kad bankai ir uzlikti nozīmīgi darbības ierobežojumi (kamēr valsts ir tās akcionārs), tā spēj sekmīgi darboties un augt, tāpēc visnotaļ droši var apgalvot, ka, saglabājot profesionālu un patriotiski orientētu bankas menedžmentu, Latvija var iegūt nozīmīgu instrumentu, kas ir spējīgs īstenot Latvijas nacionālajām interesēm atbilstošu kreditēšanas un līdzekļu piesaistes politiku – šajā bankā savus līdzekļus varētu turēt un apkalpoties valsts un pašvaldības iestādes un uzņēmumi, tādējādi nodrošinot tādu bankas izaugsmi, lai jau tuvākajos gados šī banka kļūtu par nopietnu konkurentu skandināvu bankām, jūtami izmainot tirgus sadalījumu un nosacījumus Latvijas finanšu tirgū, par ko gandarīti būsim mēs visi un pirmām kārtām mūsu ražotāji, bet skandināvu bankām tā, protams, ir ļoti nepatīkama perspektīva, ko tās centīsies nepieļaut, visdrīzāk atkal izmantojot savas lobija iespējas valdībā.
Tuvojas Saeimas vēlēšanas, nav jābūt gaišreģim, lai paredzētu, ka atkal tiks piesaukti «krievu tanki», lai, biedējot ar tiem un braukājot pa latviešu tautas sāpīgākajām brūcēm, kāds varētu pierādīt un pamatot savu nīkulīgo atrašanos pie varas.
Tā būs kārtējā iespēja aizdomāties mums visiem – kas tad īsti notiek un no kādiem draudiem mums visvairāk vajadzētu piesargāties un izvēlēties – vai joprojām ļaujamies šai centīgi piekoptajai nīkuļu domāšanai, ka paši neko nespējam un varam būt tikai par piedevu citu spēlēs, vai arī uzdrošināmies kļūt par tiem, kuri spējīgi vest savu spēli un gūt no tās labumu – Singapūra, Izraēla, Somija ir uzskatāms piemērs tam, ka nav jābūt lieliem un vareniem, bet gan gudriem un uzņēmīgiem, lai spētu to izdarīt. Mēs līdz šim esam izvēlējušies rīkoties tieši pretēji – bada maizē pamestā zinātne un haoss izglītības sistēmā ir tam uzskatāms apliecinājums. Varbūt tomēr ir vērts beidzot pamēģināt savādāk? Neticība sev – tas ir vislielākais no visiem mūsu draudiem…
