Latviešu valoda tiem sekundāra

F64
  • F64
1 / 1

Par Saeimas koalīcijas piedāvājumu 2019./2020. gadā visus vispārizglītojošos mācību priekšmetus vidusskolās mācīt tikai latviešu valodā, saglabājot mazākumtautību skolēniem iespēju dzimtajā valodā apgūt mazākumtautību valodu, literatūru, ar kultūru un vēsturi saistītos priekšmetus, vajadzētu nopietni, profesionāli (!) un izvērsti diskutēt.

Bet - vēl pirms diskutēt, es vēlētos redzēt konkrētu (!) zinātnisku pētījumu sarakstu, kuri pamato, kuri garantē bērnam šīs idejas kvalitāti. Un, ja turklāt tiktu apliecināts IZM vēlmēm un rezultātam atbilstošs mācību līdzekļu, mācīšanas metodikas un skolotāju kvalifikācijas nodrošinājums, tad es ar to iepazītos un spētu piedalīties diskusijā ne vien savu pieņēmumu, bet argumentu līmenī. Bet - tā kā man idejas zinātniskā bāze nav pieejama, es uzskatu, ka arī IZM pagaidām ar ideju operē vien šo pieņēmumu, apgalvojumu, iegribu, nevis zinātnisku argumentu līmenī. Jā - var pilnīgi droši lamāt mani par to, ka es uzskatu - politiskas spekulācijas ar bērna tautību ir nepieņemamas. Mums, pieaugušajiem, ir jārūpējas par to, lai bērns viņam maksimāli atbilstošos apstākļos top cilvēks, cilvēks, par kuru skolā ir gādāts, lai viņš savā laikmetā spēj iespējami kvalitatīvi būt.

Izvērtējis to, kas saistībā ar šo piedāvājumu patlaban pieejams, es sliecos uzskatīt, ka galvenais tajā nav profesionālisms, patiesas rūpes par latviešu valodu, bet politiska āža kāja - tieksme par varītēm saglabāt divkopienu sabiedrību, par varītēm saglabāt noteiktu konfrontācijas temperatūru kopienu attiecībās. Līdz šim taču tieši šī polarizācija, šī «savas kopienas» interešu aizstāvēšana, bijis galvenais varas dabūšanas garants tiklab pozīcijai (Vienotība, NA…), cik opozīcijai (Saskaņa, LKS). Tāpēc saistībā ar šo ideju es pagaidām vairāk sliecos piekrist Robertam Ķīlim, kurš teic, ka «patiesībā tas, ko piedāvā IZM, ir 25 gadus vecas lietas risinājums, bet tas nav vērsts uz nākotni. Manuprāt, tā ir liela politiska problēma, ka XXI gadsimta otrās desmitgades beigās virzība uz mācībām tikai valsts valodā tiek piedāvāta kā nez kāda uzvara. Tas nav mūsdienīgs mērķis, bet politisks ministrijas lēmums. (..) Es teiktu, ka ministrijas piedāvātā pāreja mazākumtautību skolās uz mācībām tikai latviešu valodā ir tipiska politiskā tuvredzība.» (Sestdiena, 13.10.2017.)

Es te piebilstu, ka jau kuro reizi kvalificēta pieeja šai tēmai ar visu ieinteresēto pušu pilnvērtīgu piesaistīšanu tiek pakārtota nevis valstiskumam, bet politisko iegribu līmenim. Manā uztverē latviešu valodas mācīšana mazākumtautību skolās tādā vai citādā priekšmetu apjomā varēja kļūt visiem (!) pašsaprotama jau deviņdesmito gadu vidū. Ja vien mūsu savstarpējās attiecības no partijām un politikāņiem vēlamām pozām un pieņēmumiem tiktu darītas cilvēcīgas un dabiskas. Es to pieredzēju pats. Esmu palīdzējis vairākiem vienkāršiem cilvēkiem (sētniekiem, avīžu pārdevējiem, taksistiem, pensionāriem…) savā tuvākajā apkaimē apgūt latviešu valodu. Un viņi labprāt runā ar mani latviski, tāpat kā es šad tad labprāt parunāju ar viņiem krieviski. Bet - esmu novērojis, ka ir latvieši, ar kuriem viņi latviski nesarunājas principā. Tāpēc, ka nevar ciest attieksmi, kura iekļauj šos cilvēkus cita laikmeta, cita režīma vai citas valsts apritē. Demonizē tos. Lai arī, kādā Kultūras ministrijas pērnā gada pētījumā jautāti par piederības sajūtu Latvijai, 83% mazākumtautību pārstāvju atbildēja, ka tā ir ļoti cieša (to pašu teica 84% latviešu). Vai tas nenozīmē, ka pret šo vairākumu (!) būtu jāizturas adekvāti tam, kā viņi uztver mūsu valsti? Interesanti, kādēļ viņu pieķeršanās nav pozīcijai svarīga? Kāpēc izdevīgāka arvien ir viņu atstumšanas politika, ierāmēšana Krievijas pusē? Vai tie politiķi, kuri gādājuši, lai latvieši lielā skaitā pamet paši savu zemi, cer attaisnot šādu savu politiku ar krieviem, kuru bērni visai direktīvā veidā tiks piedabūti skoloties latviešu mēlē?

Es te nerunāju par skolu un latviešu valodas apjomu mazākumtautību skolās. Es pieņemšu ikvienu profesionāli vispusīgi pamatotu, depolitizētu, no partijiska stulbuma attīrītu projektu, kurš, pirmkārt, garantēs Latvijā kvalitatīvu izglītību visu tautību bērniem, otrkārt, gādās, lai Latvijā pastāv savā iekšējā pārliecībā vienota sabiedrība. Diemžēl pagaidām šādu līmeni es IZM piedāvājumā nesaskatu. Jo ar politizētām direktīvām tas nav īstenojams. Bez šaubām - visiem ir jāzina valsts valoda. Man šķiet, ka vismaz minētajiem 83% tas ir pašsaprotami. Bet, neraugoties uz visiem dižajiem «integrācijas» plāniem, šķiet, ka to nav bijis izdevīgi (sevišķi kārtējo vēlēšanu priekšvakarā) saprast pašai Saeimai.



Komentāri [80]

 
Nikolajs
Tik daudz "bla, bla", bet par būtisko rakstā? Krievu skolotāja sliktā latviešu valodā mācīs krievu bērnus. Neliekas jocīgi?
22.marts, 15:07 Atbildēt
Jautājums
Kad portālā būs moderators, kas dzēsīs visādu idiotu, neliešu (raimonds utt) "komentārus"? Šad tad lasu "Novaja Gazeta" lasītāju komentārus. Nav gadījies lasīt angļu, ķīniešu vai suahili valodā rakstītus.
22.marts, 14:59 Atbildēt
Man vajag, man pienākas
Kur vien atrodos, mācīties savā, okupācijas valodā, vai tas Londonā, Parīzē vai Rīgā. Māna mīļā Ždanoka pat ES prasīja krievu valodas stausu, kā obligātu, kaut Krievijas tur nav.

Mums vajag, mums pienākas!
22.marts, 0:23 Atbildēt
Skatīt visus 80 komentārus >

Viedokļi Vairāk >

Kaut kas traks!