arrow_downwardP.S.Kultūra

Pirms Spēlmaņu nakts, kuras noslēguma pasākums Maxima traģēdijas dēļ nenotika, kā iecerēts, Latvijas Teātru darbinieku savienība (LTDS), kas atbild par šīs teātra gada balvas organizāciju, ceremoniju un nolikumu, uzklausīja žūrijas prasības. Tās locekļi uzsvēra, ka daudzas nevajadzīgas konfliktsituācijas ap Spēlmaņu nakts rezultātiem rada novecojušais nolikums un nomināciju saraksts, kas atbilst tai teātra situācijai, kāda bija pirms divdesmit gadiem, kad šo balvu dibināja. Vai situācija ap Spēlmaņu nakti ir sakārtota un nokārtojusies, par to Spēlmaņu nakts bijušā žūrijas pārstāvja Arno Jundzes un žūrijas tagadējās ekspertes Līvijas Dūmiņas diskusija.

Laikmetīgās dejas iestudējums Ārā lika sev pievērst uzmanību vēl pirms pirmizrādes – tās mākslinieciskā iecere izturēja 99 projektu konkurenci, iekļūstot Starptautiskā Ibsena stipendiju konkursa laureātu vidū un tās īstenošanai saņemot Latvijas nabadzīgajiem apstākļiem pieklājīgu finansējumu. Pirmizrāde 8. decembrī Zirgu pasta Karamazovu zālē radīja svētku izjūtu. Tas bija notikums, kas ļauj izrādi piedzīvot, nevis skatīties.

Likumsakarīgi uzsākt Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas gadu, artikulējot arī Eiropas kultūras ikonu saistību ar Rīgu, tādēļ loģiski atgādināt par vienu no vācu ģēnija Riharda Vāgnera pieturas punktiem viņa agrīnās karjeras gados, izvēloties par atklāšanas izrādes iedvesmas avotu viņa operu Rienci, pēdējais tribūns, kuras libreta pirmās rindas tapušas tieši Rīgā. Tomēr šķiet, ka dāņu opuss tēlos Rienci. Triumfs un sakāve raisījis publikā mazu alošanos, kuras pamatā ir neprecīzi norādīta izrādes autorība.

Šodien un visu februāri Latvijā notiks bērnu pasaku grāmatu autores un ilustratores Margaritas Stārastes 100 gadu jubilejas pasākumi.

Tā sagadījās, ka rakstu krājuma 1945–1950; teātris , drāma, kritika lasīšana sakrita ar šīs nedēļas lielo vēsti par mūsu zinātnes starptautisko auditu – ziņu, kas no mediju viedokļa bija stipri dīvaina, jo muldēja riņķī apkārt, nevienu vārdā nesaucot, bet virsraksts bija krāšņs kā Ziemassvētku eglīte: Latvijas zinātnes kopējais līmenis neapmierinošs: 15 pasaules līmeņa spēlētāji un 22 jāslēdz.

Piekrītu, virsraksts atgādina tostu, bet arī grāmatas nosaukums Zēlustes ēku un cilvēku likteņi ir maldinošs. Paņemot veikalā grāmatu un izlasot tikai nosaukumu, var rasties secinājums, ka stāsts ir par vienu Rīgas nomales muižiņu un ar to saistītiem cilvēkiem. Vai tiešām tas spēj interesēt vēl kādu, izņemot tikai tos cilvēkus, kuriem pašiem vai viņu priekštečiem ir kāda saikne ar šo vietu? Tāds bija jautājums, uz kuru meklēju atbildi, lasot grāmatu.

Uz izrādes programmiņas vāka ar zelta burtiem rakstīts 231. sezona. Marijas teātris, uz skatuves īsts, ilgs un juteklisks skūpsts. 2013. gada 18. decembrī, ejot uz Anželēna Prelžokāža baletu Parks Marijas teātra baleta trupas un orķestra izpildījumā, nevarēju izvēlēties, kuru no slavenajiem visvairāk gaidīt.

Dailes teātra izrāde Izraidītie lietuvieša Oskara Koršunova režijā ir notikums. Sasniegums, kas apliecina – ja darbu dara profesionālis, tad Lielās zāles skatuve neaprij talantu, aktieri savelkas vienotā veselumā kā dūrē un tai ir gudri vadīts spēks. Jaudīgi – tas ir pirmais vārds, kas nāk prātā jau desmit minūšu pēc izrādes sākuma.

«1914 ir stāsts par pagrieziena punktu vēsturē un reizē tas ir arhitektonisks inscenējums, kura centrā ir trīs sadursmju zonas – konflikts laika dimensijā, kad jauns laikmets neatgriezeniski transformēja iepriekšējo vērtību sistēmu un atskaites punktus, konflikts cilvēkā – spēja upurēt dzīvi, iesaistoties karā un cīnoties par savu zemi, un visbeidzot – konflikts ģeogrāfiskajā telpā, kad Eiropā iet bojā vairākas impērijas un sevi pieteic jaunas valstis,» saka izstādes 1914 kuratore Ginta Gerharde-Upeniece.

Par Liepājas teātrī iestudēto izrādi Stavangera (Pulp People) Spēlmaņu nakts gada režisora balvu saņēmušais Konstantīns Bogomolovs Krievijā patlaban ir teātra režisors nr. 1, ja vērtē pēc rezonanses, ko radījuši abi viņa pagājušā gada iestudējumi Maskavā.

Lasītājiem ir vērts pievērst uzmanību vēl vienam lieliskam 2013. gada pēdējo mēnešu izdevumam – komplektam, ko veido divas grāmatas. Mākslas albums Uga Skulme šajā ziņā mazāk «inovatīvs» – pietiekami tradicionāls, labā nozīmē nedaudz konservatīvs iespieddarbs, kas apvieno viņa gleznu un zīmējumu izlasi ar mākslas zinātnieku un laikabiedru tekstiem. Savukārt komplekta rozīnīte nenoliedzami ir Ugas Skulmes Atmiņu grāmata.

Tā vien šķiet, dzīve ap viņu ir mutuļojusi, bet pats dzejnieks steidzies mīlēt un radīt. Edvarts Virza ir viens no tiem, kuru kalendāra maiņa nosacīti padarījusi par gadu vecāku. Pēc vecā stila dzimis janvārī, pēc jaunā kalendāra – decembra bērns, gadumijā, 27. decembrī, viņš atzīmētu savu 130. dzimšanas dienu. Īstajā vārdā Jēkabs Eduards Liekna, dzejnieks sevi labprātāk dēvēja par Edvartu, bet par pseidonīmu izvēlējās necilo, bet neiznīcināmo nezāli – virzu.

Reiz mums solīja Gaismas pils atklāšanu 2013. gada 18. novembrī, tomēr kā gadījās, kā – ne, solījums kaut kur izkūpēja. Gada nogales drūmos notikumus vērojot, varbūt arī labi, ka tā, vērtētāju piekasība mūs var paglābt no nepatikšanām nākotnē. Tomēr ir pilnīgi skaidrs – Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) atklāšana, daļēja vai pilnīga, notiks jau pavisam drīz. Droši ir tas, ka tad nudien netrūks gribētāju stāvēt atklāšanas tribīnē un lepni teikt – mēs uzcēlām. Uzstāsies tur arī tādi, kuru partiju programmu vienīgais uzsaukums savulaik kultūrpolitikas jomā bija «necelt Nacionālo bibliotēku».

Jau no 17.janvāra līdz 19.janvārim ar daudzveidīgu notikumu programmu tiks atklāts Eiropas kultūras galvaspilsētas gads. Rīga 2014 programma veidota, aicinot ikvienu līdzdarboties sev interesējošā veidā un būtisku lomu Rīga 2014 notikumos ieņem brīvprātīgo programma.

Svētku dienās un gada nogalē turpinās reģistrācija akcijai "Gaismas ceļš - Grāmatu draugu ķēde", kas norisināsies 2014.gada 18.janvārī un būs viens no centrālajiem Eiropas kultūras galvaspilsētas gada atklāšanas notikumiem, kurā aicināts piedalīties ikviens.

UNESCO Ģenerālās konferences 37. sesijā nolemts UNESCO svinamo dienu kalendārā 2014.–2015. gadam iekļaut piecas Latvijas pieteiktās nozīmīgās gadadienas.

Latvijas Nacionālajā operā pēc nu jau pierimušajām kaislībām ap iestādes mākslinieciskās un administratīvās vadības maiņu 7. decembrī notika šīs sezonas pirmā operas jauniestudējuma pirmizrāde – Sergeja Prokofjeva Mīla uz trīs apelsīniem Maskavas Konstantīna Staņislavska un Vladimira Ņemiroviča-Dančenko Muzikālā teātra mākslinieciskā vadītāja Aleksandra Titela režijā un jaunieceltā LNO galvenā diriģenta Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā.

Pēc Teātra Vēstneša pasūtījuma uzrakstīju rakstu par Dailes teātra mākslinieciskā vadītāja Dž. Dž. Džilindžera darbu pēdējos gados, kas tiks publicēts žurnāla 3. numurā. Mana sacerējuma virsraksts ir Džilindžers: divi vienā un galvenā atziņa, ka režisors Dailes teātrī sevi realizē kā rūpīgs saimnieks-organizators, bet Liepājas teātrī – kā mākslinieks. Raksta tapšanas laikā man nebija iespējams vēlreiz noskatīties Oņeginu, ko biju redzējusi pirmizrādē. Mūziklu redzēju tikai 10. decembrī, kad žurnāls jau drukājās tipogrāfijā un kad tajā nevarēja mainīt vairs ne vārda. Bet 10. decembra vakara Oņegins izmainīja ne tikai manu viedokli par šo iestudējumu un režisoru, bet par visu Dailes teātra pašreizējā brīža seju.

Nākamgad Kultūras ministrija izvērtēs konkurenci kultūras nozarē Baltijas valstīs, šodien preses konferencē Latvijas Nacionālajā operā stāstīja kultūras ministre Dace Melbārde.

Maskavas Gogoļa centrā oktobra sākumā pirmizrādi piedzīvoja Vladislava Nastavševa iestudētā Eiripīda Mēdeja, kas ir jau trešais režisora iestudējums šajā teātrī. Noskatoties izrādi pēc mēneša, secinu − žēl, ka šāda izrāde nav tapusi Latvijā, jo beidzot Jaunā Rīgas teātra aktrisei Gunai Zariņai ir sarežģīta, viņas talanta un meistarības cienīga loma, kurā iekosties, ar nagiem ieķerties, plēšot to pušu, kas nozīmē nesaudzēt arī sevi.

Ar koncertu Frankfurtes Botāniskā dārza biedrības namā Gesellschafthaus Palmengarten noslēdzies Eiropas Centrālās Bankas (ECB) rīkotās Latvijas kultūras dienas. Eiro ieviešanas priekšvakarā, Kultūras dienas bija veltītas ECB darbinieku un Frankfurtes iedzīvotāju iepazīstināšanai ar Latvijas kultūru. Svētku vakariņu ēdienkartē ietilpa mūzika, teātris, animācija, literatūra un fotomāksla.

Jānis Balodis ir viens no redzamākajiem jaunās paaudzes dramaturgiem, kura darbi neatstāj vienaldzīgu. Par pagājušosezon Dirty Deal Teatro tapušo izrādi Nacionālais attīstības plāns viņš līdz ar režisoru Valteru Sīli un scenogrāfu Uģi Bērziņu bija nominēts Spēlmaņu nakts balvai un žūrija viņam piešķīrusi specbalvu. Ar Jāni Balodi tikāmies dienā, kad notika traģēdija Zolitūdē. Tikai dažas stundas pirms tās viņš bija runājis par to, ka cilvēks un tā dzīvība ir vērtība un krīzes situācijās var izpausties ne tikai cilvēkā snaudošā zvēra daba, bet arī milzīga cilvēcība. Šie vārdi diemžēl ļoti drīz izrādījās tik patiesi.