3.lapa
Ielas daudz šaurākas nekā Vecrīgā
Daudzi latvieši ir pārliecināti, ka šaurākas ieliņas nekā Vecrīgā reti kur ir. Salīdzinot ar Saigonas vēsturiskā centra (1. rajona) iekškvartālu ieliņām, Vecrīgas ieliņas ir platas maģistrāles. Saigonas pirmajā rajonā ielas daudzviet ir ap metru platas un vietām pat vēl šaurākas. Savu iepriekš rezervēto viesnīcu biju noskatījis, balstoties uz ļoti labām atsauksmēm rezervāciju portālā booking.com, un daudzu viesu rakstītajai piebildei, ka vienīgais viesnīcas trūkums ir tas, ka to grūti atrast, nepievērsu pienācīgu uzmanību. Vēl Rīgā, skatoties maps.google kartē, man pat prātā neienāca, ka ielas (ieliņas) desmit miljonu pilsētas centrā var būt tik šauras un to tīklojums tik haotisks.
Tā kā atšķirībā no Vecrīgas, kur pastāvīgo iedzīvotāju palicis pavisam maz, Saigonas centra rajons ir blīvi apdzīvots, tad šajās mazajās ieliņās arī vēlā vakara stundā valda dzīva rosība. Jāatceras, ka Dienvidvjetnamā augu gadu valda tikpat kā nemainīga gaisa temperatūra (mainās vienīgi nokrišņu apjoms) - dienā nedaudz virs 30 grādiem, naktī ap 20 grādiem. Nemainīgā karstuma dēļ mājokļos logi vēsturiski nav diez cik iecienīti, jo kondicionieri ir samērā jauns izgudrojums, turklāt ne katrs to var atļauties. Drīzāk otrādi - retais. Vjetnamiešu māju pirmā stāva dzīvojamām istabām logu parasti nav. Gaiss un gaisma ieplūst pa plašām atbīdamām durvīm, kuras dienas laikā ir mazliet pavērtas, bet vakarā plaši atvērtas. Tā kā istabas grīdas (pārsvarā glīti flīzētas) ir sliekšņa augstumā, tad tas nozīmē, ka, ejot pa šīm ieliņām, visu laiku sanāk iet garām cilvēkiem, kuri metra attālumā vai nu sēž uz grīdas un ēd, vai, atlaidušies uz kušetītes, skatās televizoru, vai spēlējas ar saviem bērniem, vai dara ko citu. Tas ir, nodarbojas ar savām sadzīviskajām lietām, pilnībā ignorējot garāmgājējus un garām braucošos motociklistus.
Bens LATKOVSKIS
Ielu platums ir mainīgs pat pavisam īsos nogriežņos. Ik pa brīdim ir tādi kā nelieli pagalmiņi, kuros atrodas vieta, kur izlikt plastmasas galdiņus, zemus kubveida sēžamos, kur vakaros pasēdēt «svaigā gaisā». Šajos pagalmiņos no rītiem un vakaros izvietojas sīki sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi, kur var padzert kafiju un apēst uz restītēm ceptu saldinātu cūkgaļas karbonādi, kuru pati cepēja ar šķērēm sagriež kumosos. Citviet var dabūt arī vjetnamiešu tradicionālo po zupu, kuru tāpat vāra zem klajas debess. Izplatīti ir dažādi masāžas un spa procedūru saloni, uz kuriem aicina simpātiskas, gaumes robežās erotiski izkrāsojušās meitenes.
Vispārējais angļu valodas zināšanu līmenis Vjetnamā ir ļoti zems. Lai arī Vjetnamā tiek lietots latīņu alfabēts, vietējo izruna stipri atšķiras no mums pieņemtās. Piemēram, Hošimina tiek izrunāta apmēram kā Hatngmi. Tāpēc visas adreses jāuzraksta uz papīra un jāparāda taksistam vai cilvēkam, kam prasi ceļu. Problēma tik tā, ka ielu nosaukumi ir tikai lielajām ielām un iekškvartālos katram miteklim savs numurs. Rezultātā ar savu uz lapiņas uzrakstīto viesnīcas adresi nācās labu brīdi klejot pa vakarīgajām Saigonas vecpilsētas ieliņām, līdz kāds vīrietis šajā labirintā aizveda mūs līdz rezervētajai viesnīcai.
Ja jāvērtē Hošimina kā pilsēta, tad teiktu - jauka, jautra, krāsaina pilsēta. Pilna ar kustīgu, dzīvas enerģijas lādiņu. Pilsēta īpaši varētu patikt jauniem cilvēkiem, savukārt tiem, kuriem vairāk pie sirds iet miers, valdošais haoss varētu šķist drusku kaitinošs. Katrā ziņā būt šajā pilsētā uz dažām dienām kā tūristam - jā, bet ilgāk padzīvot - drīzāk, nē.
