2.lapa
Jo spilgtāk un krāsaināk, jo labāk
Pat pēc ilgā (20 stundu) un garā (13 000 km) pārlidojuma Rīga - Amsterdama - Abū Dabū - Hošimina un lēni nogurdinošās vīzu noformēšanas brauciens no lidostas uz pilsētas centru rada ārkārtīgi uzjautrinošu iespaidu. It kā pēkšņi esi iemests kaut kādā trokšņainā balagānā, kur, skanot spalgai transportlīdzekļu skaņas signālu kakofonijai, kaleidoskopiskā ātrumā griezies varavīkšņainā neona gaismu karuselī. Nāk nevaldāmi smiekli par šo pārsteidzoši spilgto, trokšņaino jūkli, kāds redzams un dzirdams aiz autobusa loga.
Bens LATKOVSKIS
Ir jau vakars, un, lai arī debesis tumšas, ielas ir spoži un ārkārtīgi raibi izgaismotas. Virs lielākajām ielām visā ielas platumā ir blīvi (ik pēc metriem divdesmit) uzstādītas daudzkrāsainas neona gaismu vinjetes, kurās samanāmi kādreiz arī pie mums labi iepazītie simboli - sarkanie karogi, zvaigznes, sirpji un āmuri. Kaut kas līdzīgs pie mums bija vērojams pirms gadiem četrdesmit uz 7. novembra svētkiem. Tikai, ja pie mums pilsētu iluminācijā vienmēr bija jaušama taupības (nabadzības) piegarša, tad te elektrība acīm redzami netiek žēlota. Uzreiz kļūst skaidrs, ka vjetnamiešiem jo spilgtāk un krāsaināk, jo labāk.
Taču spožais neona krāšņums ir tikai viena Saigonas uzjautrinošās izrādes komponente. Otra, bet varbūt pat pati galvenā, ir gluži vai fantastiskā satiksme. Dažādi tūrisma ceļveži par katras valsts vai pilsētas iespaidīgākajiem apskates objektiem var nosaukt jebko, bet dzīve ievieš savas korektīvas. To, kas patiešām ir apskates vērts, nosaka pašu tūristu interese. Saigonā tūristu visvairāk fotografētie objekti ir pilsētas ielu krustojumi. Burtiski pie katra kaut cik lielāka krustojuma stāv kāds ārzemnieks, kurš ar fotoaparātu vai telefonu cenšas iemūžināt Hošiminas neiedomājamo satiksmes jūkli.
Ielu karalis - motocikls
Esmu bijis Mumbajā un Katmandu, Losandželosā, Marrākešā un Dāresalāmā, bet kaut ko tādu, ko var redzēt Saigonā, līdz tam nebiju redzējis. Diemžēl to nevar aprakstīt un pat lāga nofotografēt, jo viss tas prātam neaptveramais ņudzeklis ir jātver kopainā, kustībā un ar skaņu. Hošiminā, pēc dažādām aplēsēm, dzīvo no astoņiem līdz 12 miljoniem iedzīvotāju, un tā strauji attīstās. Pilsētas centrā slejas cits par citu augstāki debesskrāpji un ceļas jauni. Ielas ir salīdzinoši šauras, un, ja mašīnu uz ielām varbūt nemaz nav tik daudz, tad gandrīz katram sevi cienošam pilsētas iedzīvotājam ir nelielas jaudas motocikls (motorollers). Cilvēki kājām pa ietvēm pārvietojas maz, arī sabiedriskais transports nav pārāk iecienīts, temperatūra augu gadu ir labvēlīga tam, lai cilvēki atrastos ārā, nevis savos mitekļos, kā rezultātā miljoniem saigoniešu ar saviem mocīšiem pārvietojas pa ielām, kuru tīklojums acīm redzami ir nepietiekams šādam motorizētu cilvēku blīvumam.
Ceļu satiksmes noteikumus kā tādus neviens neievēro, taču, kā vienmēr šādās situācijās, valda nerakstīti likumi. Līdzīgi kā Indijā, arī Vjetnamā priekšroka vienmēr ir tam, kurš atrodas augstāk virs ceļa seguma un kuram lielāka masa, taču, pateicoties milzīgajam motociklu (vēl nesenā pagātnē arī velosipēdu) skaitam, arī automašīnas un autobusi ir spiesti rēķināties ar saviem mazākajiem satiksmes «brāļiem», tāpēc, veicot kādus manevrus, piemēram, kreiso pagriezienu, tie ir spiesti caururbt šķērsām braucošo plūsmu, lēni bakstoties pa 15 cm uz priekšu. Šādu mašīnu, kas lēnām bakstās uz priekšu, motocikli, nepārtraucot plūsmas kustību, apbrauc gan pa priekšu, gan aizmuguri.
Ja gribam būt objektīvi, tad jāatzīst, ka uz lielākajiem krustojumiem ir izvietoti arī luksofori, kuri rāda tikai divas krāsas - sarkanu un zaļu. Luksofori ir aprīkoti ar laika skaitītājiem, un luksoforu gaismas it kā tiek ievērotas, lai gan, no eiropiešu viedokļa, satiksmes noteikumi tiek pārkāpti bez izņēmuma visās luksofora krāsu izmaiņas reizēs, jo satiksme sākas vismaz trīs sekundes pirms iedegas zaļais signāls un vienmēr ir kāds, kurš mēģina pārbraukt pāri jau sen pie sarkanās gaismas. Par kaut kādu priekšrocību ievērošanu pagriezienos nav vērts pat runāt. Katrs veic manevrus, kā grib, un iebraukšana pretējā joslā (pat ilgstoša braukšana pretējā virziena joslā) ir vairāk nekā izplatīta. Kā ne visai patīkama lieta jāatzīmē dažu motociklistu vēlme sastrēgumus apbraukt pa ietvēm, kā rezultātā gandrīz visur ietvju flīzējums ir izdangāts un pārvietoties kājām nav nedz ērti, nedz droši. Pārvietoties pa ietvēm traucē arī tas, ka ietves kalpo kā mocīšu stāvvietas un ejot visu laiku iznāk līkumot caur kopā saliktu motociklu grēdām.
