Ekstravagantais modelis un stila eksperts Jaroslavs Barišņikovs atklātā sarunā ar »Vakara Ziņām« dalās savā pieredzē, kā ticis pāri mīļotā cilvēka nodevībai, kā pēc piedzīvotās attiecību neveiksmes saticis un iepazinis mīļoto vīrieti Kārli Sīli, kā arī par grūtībām, ar ko jāsaskaras viendzimuma pāriem, un kā realizēt sapni par kopīgu nekustamo īpašumu.
Izstāsti, lūdzu, savu un drauga Kārļa iepazīšanās stāstu, kas ir diezgan neparasts, jo sākotnēji bijāt sāncenši, kas gāja uz randiņiem ar vienu un to pašu puisi.
Ļoti daudzi cilvēki iepazīstas internetā, bet mēs iepazināmies citādāk. Kārlis man uzrakstīja tāpēc, jo bija jāievieš kaut kāda kārtība un sapratne mūsu mīlas trijstūrī. Man tiešām toreiz nebija nekādas ekspektācijas. Nevienam nenovēlu nokļūt situācijā, kādā tobrīd es atrados. Kāds cilvēks par mani un Kārli morāli paņirgājās. Viņam tā likās kā spēle. No katra viņš ņēma kaut ko, lai sevi izklaidētu. Piemēram, ar mani varēja iet uz restorāniem un uz kino. Kārli varēja izmantot bērnu pieskatīšanai.
Tieši tāpēc satikāmies ar Kārli. Iepazīstot viņu tuvāk, mēs viens otram kļuvām par neapzinātu atbalstu. Tās bija dīvainas emocijas - tev it kā riebjas tas cilvēks, bet tajā pašā laikā saproti, ka viņš ir tādā pašā situācijā kā tu. Nevar teikt, ka esmu mazāk cietis, bet viņš vairāk. Mēs abi bijām vienlīdzīgi upuri, par kuriem paņirgājās. Varbūt tas arī bija iemesls mūsu draudzības sākumam. Aizgājām uz kino un sākām komunicēt internetā. No kaut kā nelabvēlīga tas pārauga draudzībā, bet draudzība attiecībās un pusotru gadu ilgā kopdzīvē.
Krāpšana attiecībās cilvēku var emocionāli sagraut un pat iznīcināt. Kā tev izdevās pārvarēt šo nepatīkamo dzīves situāciju?
Tas bija smagi un prasīja laiku. Pagāja pusgads. Iespējams, šī jaunā draudzība palīdzēja tikt tam ātrāk pāri. Domāju, ka ikviens no mums savas dzīves laikā nokļūst situācijā, kad gribas sev pajautāt - ko darīt, kā tikt skaidrībā? Tu apzinies, ka tā ir krāpšana un ka tiec izmantots. Tas ir smagi. Draugi mani vilka aiz ausīm no bedres. Es biju tuvu nervu sabrukumam. Acīmredzot man vajadzēja nokrist tik zemu, lai atkal varētu piecelties kājās. Esmu atgriezies apritē, industrijā un mīlestībā. Sāku nodarboties ar citām lietām. Man gribas atkal dzīvot! Piedzīvotais bija smags pārbaudījums. Tagad varu uz to atskatīties un priecāties, ka viss beidzās labi.
Esi vienmēr bijis drosmīgs, gan paužot savu viedokli, kas ne vienmēr sakrīt ar lielāko sabiedrības daļu, gan nebaidoties arī no vizuālā tēla eksperimentiem. Šobrīd atklāti runā par savām attiecībām, homoseksualitāti un arī problēmām, kas skar netradicionāli orientētus pārus.
Senāk, ja man jautāja par privāto dzīvi, centos izvairīties no šīs tēmas, jo negribēju to publiski apspriest. Tagad es par to runāju, jo vēlos mainīt cilvēku uztveri. Atvērt cilvēkiem acis par problēmām, kas ir šajā valstī un ar kurām arī mēs saskaramies. Domāju, ka jaunieši, kas dzīvo ārpus Rīgas un laukos, slēpj savu orientāciju, jo, ja kāds par to uzzinās, tad var saskarties ar milzīgu apcelšanu darbā un skolā. Jo tālāk no galvaspilsētas, jo cilvēki asāk uztver šīs lietas, kas var novest pie konfliktiem un fiziski nepatīkamām aktivitātēm. Godīgi sakot, cilvēki ir ļoti nežēlīgi. Protams, Rīgā situācija ir labāka nekā laukos.
Skolas laikā biju aktīvs un apmeklēju dažādus pulciņus. Visi mani pazina. Pieļauju domu, ka saskarsmē ar mani cilvēki savādāk sāka skatīties uz šādi orientētiem cilvēkiem. Kārļa dzimtā puse ir Preiļos, kur runā par katru rakstu, kas ir publicēts par mums. Cilvēki līdz galam to nesaprot. Viņi domā, ka tā ir izvēle. Vakar filmējoties, es biju pateicis, ka homoseksuāli bērni dzimst normālās ģimenēs, nevis no diviem džekiem. Ieraugot, ka divi vīrieši skūpstās, neviens arī nekļūst par geju. Ir kāds briesmīgs salīdzinājums, ko gan negribētu paust, bet tomēr paudīšu. Negribu salīdzināt homoseksuālismu ar invaliditāti, bet, ja bērns piedzimst invalīds, mums māca pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir. Nez kādēļ cilvēki uzskata, ka homoseksuālisms - tā ir slimība un ka to var izārstēt? Vai arī, ka cilvēkam ir kaut kādas nobīdes. Nē! Viņš tāds ir piedzimis.
Viendzimuma pāriem Latvijā mēdz jautāt, kādēļ viņiem ir tik svarīgas laulības, kā arī mēdz ieteikt salaulāties citā valstī, kur to drīkst darīt.
Ir svarīgi, lai mēs būtu pasargāti. Lai nedod Dievs, ja ar kādu no mums kaut kas notiek, varu aizbraukt uz slimnīcu un pateikt, es esmu vīrs. Un gadījumā, ja situācija ir kritiska, es varu pieņemt lēmumus. Šobrīd realitāte ir tāda, ka es Kārlim neesmu nekas. Nav runa tikai par homoseksuālām ģimenēm, bet runa ir arī par ģimeni, kas dzīvo civilā laulībā ar kopīgiem bērniem. Man ir zināms gadījums, kad sieviete, kas oficiāli nav precējusies, netika ielaista slimnīcas palātā apraudzīt vīrieti, ar kuru dzīvo kopā un abiem ir kopīgi bērni. Pagāja vairākas stundas, kamēr sievietei ļāva apraudzīt viņas civilvīru, kuram jau pa to laiku tika veikta operācija. Tas attiecas ne tikai uz slimnīcu, bet arī, ja, nedod Dievs, ir iesaistīta policija vai kaut kas noticis ar nekustamo īpašumu. Lielākoties tās ir traģiskas situācijas, kurās mēs vēlamies būt pasargāti.
Es ar Kārli dzīvoju kopā pusotru gadu. Mums pa šo laiku ir iegādāta kopīga manta. Mēs pat nevaram apprecēties un izšķirties kā normāli cilvēki. Tās ir supervienkāršas lietas, kas ir padarītas par ekskluzivitāti. Citi ir teikuši: «Jūs taču varat salaulāties ārzemēs!» Neesmu gan šo jautājumu pētījis, bet esmu dzirdējis, ka Latvijas likumdošana uz šādiem dokumentiem nemaz neskatās. Es nevēlos pamest šo valsti, bet esam nostādīti stulbā situācijā. Vai mēs mēģinām kaut ko mainīt vai sakostiem zobiem dzīvojam tālāk. Tāpēc mēs izvēlējāmies stāstīt mūsu stāstu plašākai sabiedrībai. Varbūt mēs spēsim ietekmēt viņu domas!? Un tad šī sabiedrības lielā daļa un gaišās galvas kaut ko mainīs. Man gribas domāt, ka tas ir tikai laika jautājums. Mēs vienkārši bremzējam. Varam lepoties ar ātru internetu, bet tajā pašā laikā nevaram lepoties ar sakārtotiem likumiem, kas ļautu cilvēkiem būt vienlīdzīgiem.
Sapņus par kopīgu īpašumu kredītā ārpus Rīgas liedz banku atteikumi?
Stiliste Žanna Dubska par attiecībām bija pateikusi labu frāzi: «Es skatos uz laulību kā uz projektu, kurā jābūt kopīgam bērnam, īpašumam vai darbam!» Mums ir kopīgs darbs. Mēs vēlamies kopīgu īpašumu. Vēlams, veco pienotavas ēku, kas atrodas Vietalvas pagastā pie Pļaviņām. Vecā ēka, kuru mēs gribētu kopā atdzīvināt un atjaunot. Un, iespējams, mums kaut kad nākotnē būtu arī bērns. Tad mums viss būtu kopīgs. Viss sākās ar to, ka es īrēju dzīvokli. Mēs sākām meklēt nekustamo īpašumu Rīgā, kas nemaksātu 1000 eiro kvadrātmetrā. Protams, ka jebkas, kas ir mazāks par 80 kvadrātmetriem, mums neinteresē. Liekas absurdi arī ņemt kredītu uz 30 gadiem, jo, ja es to paņemtu šogad, izmaksātu vien 55 gados. Tādēļ sākām skatīties īpašumus ārpus Rīgas. Kāpēc tad samierināties ar mazu mājiņu!? Nu tad lai iet uz pilnu klapi. Atradām pienotavu Vietalvas pagastā, kas ir pārdošanā un ko jau vairākkārt esam braukuši skatīties. Ēka ir būvēta historisma stilā - kolosāla un milzīga. Mēs tur gribētu gan dzīvot, gan iekārtot viesu namu. Lai mums kā normāliem latviešiem pienākas lauku sēta. Kārlis sākumā bija ļoti skeptisks par manu ideju pārvākties ārpus Rīgas, jo tas ir diezgan tālu no galvaspilsētas. No Rīgas ar automašīnu jābrauc pusotru stundu. Attālums nav šķērslis vietai, ko mēs tiešām varētu saukt par mājām. Taču tad sākās visādi šķēršļi, ar ko esam saskārušies aizdevuma saņemšanai. Mums ir doma iegādāties kopīgu nekustamo īpašumu, bet to nevaram izdarīt tāpēc, ka mēs esam divas fiziskas personas, kas savstarpēji ir nesaistītas. Visas bankas mums ir atteikušas. Valsts finanšu institūcija «Altum», kurai būtu jāatbalsta biznesa attīstība laukos, mēģina atrast visdažādākos iebildumus, lai tikai atteiktu aizdevumu. Es it kā esmu pat šo domu jau atmetis, jo ir jāiegulda liels un smags darbs. Bet tad zemapziņa pati sāka meklēt atbildes. Sākām Rīgā skatīties citus dzīvokļus un mājas. Taču mūs tomēr uzrunā šis īpašums Vietalvas pagastā. Attālums nav šķērslis vietai, ko varētu saukt par mājām. Ja māja ilgtermiņā pati sāk pelnīt naudu, kas var būt labāks par to? Pienotava ir simts gadu veca ar ļoti interesantu vēsturi. Tās atjaunošana un restaurēšana būtu mūsu dāvana Latvijai, jo tā paliktu vēl vismaz 100 gadu arī pēc mums.
Pastāsti vairāk par savām un Kārļa attiecībām.
Es domāju, ka mēs viens otru papildinām. Kārlis man ir uzticējis būt par viņa stilistu, un esmu izrevidējis viņa skapi. Ja esam veikalā, es vienmēr iesaku Kārlim iegādāties džemperi no kokvilnas vai vilnas. Manuprāt, viņš zina tikai savu kājas izmēru. Tikpat labi es redzu tikai automašīnas krāsu. Kārlis mani ir iedvesmojis, un mēs kopā skatāmies autoraidījumu «Gāzi grīdā!» («Top gear»), ko es nekad mūžā nebūtu skatījies. Tagad man patīk skatīties raidījumus arī par mašīnām. Man nav autovadītāja apliecības, bet Kārlis mani gandrīz jau iedvesmoja saņemties un iestāties autoskolā. Un redz, man ir savs šoferis, kas mani var pamācīt braukt. Vienīgi viņš saka, ka ar mūsu mašīnu neļaus braukt, jo savu «lastačku» viņš man nedos. Man liekas, ka tad, kad vīram sieva nokārto autotiesības, ir jāpērk pilnīgi cita mašīna.
Kārlis arī pilnveido manu latviešu valodu. Ja es esmu ļoti nepacietīgs cilvēks, tad Kārlis māca man būt pacietīgam. Bet viņš māk pateikt: «Nomierinies, vienkārši gaidi. Viss nenotiek uz klikšķa!» Es no viņa mācos pacietību un dažreiz vienkārši pateikt «stop», un kādu brītiņu atvilkt elpu, lai uzņemtu enerģiju. Savādāk, tā skrienot, ļoti ilgi un dikti, var ieberzties. Kad iepazinos ar Kārli, viņš bija intraverts. Pirmais pasākums, ko kopīgi apmeklējām, viņam bija mazliet stresains un mulsinošs. Tagad Kārlis ir iefiltrējies sabiedrībā un cilvēki viņu atpazīst. Arī Kārļa draugu loks ir palielinājies. Man liekas, ka es viņu pamudinu uz ekstrēmām lietām. Piemēram, kad bijām Kuldīgā, es viņu pamudināju pagaršot jēlu gaļu, ko Kārlis neēd. Tas bija strausa gaļas tartars. Es viņu mudinu nebaidīties riskēt. Viņš ir pieradis dzīvot šodienai. Viņam visa pietiek, bet es esmu maksimālists. Es vēlos braukt ar labu mašīnu, man vajag dzīvokli, kurā ir vairāk par vienu istabu. Mums ir bijušas pat reizes, kad ir savstarpēja nesaprašanās. Mēs mācāmies rūpēties viens par otru, būt iejūtīgiem. Ja es redzu, ka viņam darbā iet grūti un cilvēks vienkārši ir pārguris, tad lieku reizi nemēģinu izraut uz tusiņu vai burziņu. Mēs cenšamies viens otru arī izklaidēt. Kārlis, piemēram, pēkšņi paziņo: «Ģērbies, braucam uz tirgu vai jūru.» Mēs varam aizbraukt līdz jūrai, izstaigāties, nosalt un braukt mājās. Ja dodamies tālākos ceļojumos, es būšu tas, kas izpētīs biļetes, viesnīcas un izklaides vietas. Kārlis tad paļaujas uz mani, ka es plānošu kopīgu atpūtu un izklaidi.
Iepazīstot cilvēku, pieradini viņu un jūti atbildību par viņu. Katru dienu uzzini ko jaunu. Gribu domāt, ka mēs esam ļoti laba kombinācija. Es varu būt tas, kas iedvesmo Kārli rīkoties, jo citādi viņš varētu būt pasīvs. Savukārt viņš man iesaka, kā labāk darīt praktiskas lietas. Šī simbioze, kas ir izveidojusies starp mums, palīdz arī ikdienā. Mēs ļoti daudz laika pavadām kopā. Kopā strādājam arī Matīsa ielas «Narvesen», kura franšīzi esam iegādājušies. Kārlis atbild par dokumentiem. Viņš ir cilvēks, kas visu dara pēc saraksta. Es vairāk esmu haotisks. Tādēļ «Narvesenā» atbildu par preču izvietošanu, varu lēkāt no kases uz kasi. Kamēr zinu, ka Kārlim vajag mieru, lai darītu papīru lietas. Mēs redzam viens otra darbu un rezultātu, kas padara mūsu darbu jēgpilnu.
