Komponists Jānis Lūsēns, sazvanīts pēc sniega šķūrēšanas savā Ozolu skolā, ar prieku saka: «Mums te ir īsta ziema – tik skaisti sasnidzis, ka izskatās kā Ziemassvētku kartītē! Kā parasti katru gadu, arī tagad ir atnākusi ziema, tikai šogad tas noticis pārsteidzoši agri, jo parasti ziemu gaidām tikai janvārī, bet tagad kā vecos, labos laikos, viss ir gluži kā mūsu bērnībā, kad ziema ilga no novembra beigām līdz pat martam.»
Taujāts, vai Ozolu skolas apkaimē un pagastā tiek piedāvāts izbaudīt ziemas priekus - kādu slēpošanas kalnu vai distanču trasi, Jānis stāsta, ka blakus viņa īpašumam ir kaimiņam piederošs labības lauks ar ļoti skaistu ainavu un pakalniem, kur parasti tiek izveidota trase un notiek pagasta rīkotais slēpošanas pasākums. «Tajā nostāties uz distancenēm ir īsta bauda! Turklāt mums pašiem skolā ir diezgan paliels «booking» apartaments, tāpēc gaidīsim cilvēkus, kuri grib braukt pie mums paslēpot un baudīt ziemu. Tiesa, droši vien to vajadzētu plānot janvārī, jo pašreiz tiešām esam diezgan noslogoti.» Vai komponists arī plāno kāpt uz slēpēm un doties trasē? «Pats vēl slēpes neesmu nopircis. Pagājušogad nesanāca, bet droši vien vajadzētu saņemties un janvārī to izdarīt, jo sola, ka būs skaista un ar sniegu bagāta ziema.»
Komponists pagūst atlicināt laiku arī radošajam darbam, un beidzamais veikums ir programma «Satikt Čaku», kas tapusi kopā ar dziedātājiem Zigfrīdu Muktupāvelu, Jāni Strazdiņu un Jāņa Lūsēna trio. «To esam nospēlējuši gan «Ulbrokas pērlē», gan Jelgavas kultūras namā, spēlēsim Kuldīgā un tad gan taisīsim pauzīti līdz pavasarim, kad atkal ķersimies Čakam klāt.» Savukārt novembra pēdējā dienā Saldus mūzikas skolā izskanēja Jāņa jaundarbs ērģelēm, koklei un baritonam «Rītazvaigzne un Ziemeļzvaigzne». «Tā ka nekas neapstājas: decembrī kopā ar dziedātāju Zigfrīdu Muktupāvelu un aktieri Mārtiņu Vilsonu ar koncertprogrammu «Trīs vīri Ziemassvētkos» pabraukāsim pa Latviju. Šajos koncertos tiks runāta dzeja, pasakas un dziedātas dziesmas, kas aizved mūs bērnībā, kad dzīve likās kā skaista pasaka.»
Nekādas citas aktivitātes Ozolu skolā, kur komponists saimnieko jau gandrīz divus gadus, visticamāk, līdz janvārim nenotiks, taču pirms tam gan viņš, ievērojot visus drošības nosacījumus, piedāvājis apmeklēt «Skaņu lauku» - «protams, tikai vakcinētajiem un grupās, kur nav vairāk par piecpadsmit cilvēkiem. Bija ļoti daudz interesentu, tāpēc man ir liels prieks, ka Ozolu skola nav piemirsta».
Lūsēnam šajā laikā bijis arī ļoti daudz nošu darbu: «Faktiski esmu pabeidzis «Leļļu operas» otro redakciju, kur bija daudz kas jāīsina un daudz kas jāpieraksta klāt, jāmaina instrumentalizācija un šis process arī jādigitalizē. Tas tiešām bija milzīgs process. Līdzīgs darbs bija pie «Putnu operas», tāpēc laika trūka visam, un nekāda dīkstāve man te nebija. Tiesa, es nedzīvoju Rīgā, tāpēc man nebija jāsēž dzīvoklī, turklāt mums apkārt arī nebija neviena slimnieka, un, paldies dievam, bijām pasargāti.» Komponists paskaidro, kāpēc abus darbus pārstrādājis mūsdienīgā formātā - «lai tie būtu pieejami, ja nu kāds tos grib dziedāt jebkurā pasaules malā». Pašreiz interese par operām bijusi no Vācijas un vēl dažām vietām, tāpēc darbiem jābūt sakārtotiem un perfektā kondīcijā, lai nebūtu problēmu tos iestudēt. «Manā mājaslapā gan tie darbi nebūs pieejami; ja būs interese, tie tiks izdoti sadarbībā ar kādu nošu izdevniecību vai aģentūru,» viņš piebilst.
Pirms neilga laika bija jābūt Jāņa jaunākā lieldarba - mūzikla «Zvaigznes bērns» [tas tapis pēc Oskara Vailda pasakas motīviem sadarbībā ar dzejnieku Kārli Vērdiņu] - pirmizrādei, taču pasludinātās mājsēdes dēļ tā tika pārcelta. «Šāds liktenis ir abiem maniem beidzamajiem darbiem - rokoperas «Kaupēn, mans mīļais!» koncertuzvedumam un tagad arī «Zvaigznes bērnam», jo abu izrādes lokdauna dēļ tika atceltas un pārceltas. Tas tiešām ir drausmīgi,» komponists neslēpj emocijas un piebilst: pašreiz tiekot plānots, ka jaunā mūzikla izrādes varētu notikt nākamgad, sākot ar 19. janvāri.
«Manuprāt, attiecībā uz kultūras pasākumiem šajā laikā vajadzētu vienu universālu modeli, lai gan tagad plānot nepavisam nav vienkārši. Tāpat vajadzētu pārskatīt principus, pēc kuriem pasākumu rīkotājiem tiek izmaksātas kompensācijas, jo citādi kultūras sfērā mēs paši sev liekam spieķi riteņos un vienlaikus liekam vilties skatītājiem, kuri ar atceltajiem un pārceltajiem pasākumiem neko nevar plānot. Šajā jomā, kas ir ļoti plaša, vēl ir daudz darāmā. Pašreiz visvairāk cieš pašnodarbinātie mākslinieki un pasākumu rīkotāji, kuri pilda valsts kasi ar saviem nodokļiem, viņi ir tādā kā pabērna lomā,» uzskata Lūsēns. «Mēs visi godīgi maksājam nodokļus, tāpēc VID vajadzētu būt redzamam, kāds ir ienākumu samazinājums. Protams, likumdošana par autoratlīdzībām bija jāmaina, taču - ja tev nav grāmatveža, kas pašam ir jāalgo un kurš tajā visā var «iebraukt», tas ir diezgan sarežģīti. Manuprāt, to tomēr vajadzētu administrēt ierēdņiem, kuriem maksā algu no maniem nodokļiem,» rezumē komponists.
***
