Viena no populārākajām iepazīšanās lietotnēm pasaulē, arī Latvijā, ir «Tinder», kas strauji iemantojusi daudzu brīvu cilvēku simpātijas. Taču ir arī tādi mīlestības mednieki, kuriem šī iepazīšanās lietotne radījusi galvassāpes. Tāpēc piedāvājam trīs sieviešu pieredzes stāstus, kas atklāj šāda iepazīšanās veida aizkulises.
«Es nekad nedomāju, ka būšu iepazīšanās portālu fane, taču cilvēkam, kurš daudz strādā, kā arī studē maģistrantūrā, nebija citas izvēles. Protams, vidusskolas gados biju izsapņojusi to skaisto dzīves posmu, kad satikšu savu īsto un vienīgo, mēs dzīvosim kopā, bet diemžēl dzīve nav pasaku grāmata. Dzīve ir dzīve, un bieži vien nākas arī vilties, jo gaidas nesakrīt ar realitāti. Arī mīlestības virzienā es daudz biju vīlusies, lai gan randiņu skaits bija vairāk nekā trīsdesmit, kas manās acīs ir daudz, ņemot vērā manu aizņemtību. Taču tie vienmēr bija nesekmīgi, lai gan es vēlējos attiecības.
Līdz pienāca pandēmija, un viss bija ciet. Toreiz ar labāko draudzeni, kas manās acīs ir īsta «Tinder» eksperte, runājām, ka tagad gan dzīvē satikt savu īsto ir neiespējamā misija, jo, būsim godīgi, kurš aiz sejas maskas kaut ko var saprast. Vai jāiepazīstas veikalos pie siera un gaļas plauktiem, ievērojot divu metru distanci? Absurds! Droši vien kāds arī tā ir iepazinies un dzīvo laimīgi vēl šodien, bet šis nav mans stāsts.
Un tā draudzene reģistrēja mani šajā iepazīšanās lietotnē. Sākumā biju skeptiska, jo draudzene bija jau paspējusi atklāt, ka tinderī ir izteikti «tēviņi», kas meklē tikai un vienīgi vienas nakts sakarus, taču tad es sapratu, ka ne visi tādi ir. Precīzāk - cerēju, jo pati esmu vēlējusies attiecības, mīlestību, tāpēc nodomāju, ka man nav ko zaudēt, īpaši pandēmijā. Neslēpšu, ka liktenīgajā brīdī arī vīna pudele labi palīdzēja, kad minstinājos, jo tā nebūt nebija mana ikdiena. Es biju pieradusi sarakstīties ar puišiem un pēc neilga laika arī tikties, tikos arī ar tiem, kuri bija mani uzrunājuši bāros, dažādos paziņu pasākumos, korporatīvajos pasākumos, kuros, pateicoties darbam, biju paspējusi pa retai reizei nonākt. Atklāti sakot, pandēmija man pavēra jaunu skatu uz randiņu dzīvi. Izrādās, šajā iepazīšanās portālā ir daudz brīvu vīriešu, kas mērķtiecīgi meklē sev otru pusīti. Bija pat reizes, kad vīrieši tā arī rakstīja: meklēju sievu, bērnu māti.
Precīzi gan nepateikšu, ar cik vīriešiem es sarakstījos pandēmijas laikā, bet tikos ar vairākiem. Mūsu randiņi bija pastaigas parkā. Tā tas notika. Protams, ar daudziem puišiem šie randiņi beidzās, pa īstam nesākoties, jo neizveidojās saikne, taču galvenais, ko es sapratu: ir daudz foršu vīriešu, kuri patiesi meklē attiecības, ne tikai seksu.
Secinājums? Ir jāsper solītis pašai un jāriskē. Te gan varētu stāstīt un stāstīt manus randiņu piedzīvojumus, taču mans risks ir vainagojies panākumiem. Patlaban man ir attiecības, kas izveidojušās, pateicoties tinderim. Esam tikai pašā sākumā, tāpēc šeit apstāšos un neko nestāstīšu, lai nesasteigtu notikumu gaitu, jo ceru, ka pavisam drīz sāksim dzīvot kopā. Tāpēc vēlos mudināt sievietes nebaidīties izmēģināt jaunus ceļus, kad viss ir līdz brošai. Ja man ir jāsalīdzina dzīve un iepazīšanās portāli, tad šķiet, ka ar šodienas pieredzi un domāšanu es dodu priekšroku iepazīšanās lietotnēm, jo ne visiem zvaigznes ir lēmušas satikties dzīvē, bet esmu pārliecināta, ka mēs visi tomēr alkstam pēc mīlestības un attiecībām.»
«Iespējams, šis nebūs iedvesmas stāsts par visiem labi zināmo iepazīšanās smagsvaru «Tinder», taču patiesība gan te būs katrā vārdā. Kāpēc dalos ar savu pieredzi? Tāpēc, lai tās, kas tikai vēl plāno sākt meklēt attiecības šajā portālā, saprastu, ka iepazīšanās portāli neder visiem. Es gan nesaku, ka manam stāstam jābūt kā piemēram, jo ikviens piedzīvo savu, taču vēlos brīdināt. Sāksim ar to, ka vienas nakts sakaru mednieki tinderī mani nepārsteidza, jo tādi ir un būs - vīrietis vienkārši ir dzīvnieks. Mani šokēja vīrieši, kas šajā iepazīšanās portālā bija sevi pieteikuši kā brīvus, lai gan bija un vēl aizvien ir statusā - vīrs, ar brangu stāžu laulībā, kā arī, protams, ar bērniem. Šie meļi, maigi izsakoties, tin ap pirkstu ne tikai meitenes, kas cenšas atrast attiecības, jo dzīvē ir izmēģināts viss, tāpēc iepazīšanās vietnes ir «pēdējais glābšanas riņķis», bet arī savas sievas. Un tas mani sadusmoja.
Es gan neprotu izskaidrot, kāpēc šajā lietotnē pamanīju, uzgāju tieši savu attālu paziņu vīrus, bet fakts paliek nemainīgs. Šie vīrieši portālā dzīvo dubultu dzīvi. Tāpēc arī es sāku savu misiju tinderī, kuru nenožēloju, jo atvēru acis dažām no tām, kam tās bija aizmiglotas. Te gan, iespējams, pie vainas ir mans neizsapņotais sapnis kļūt par izmeklētāju, tāpēc viss kļuva vēl aizraujošāks. Sākumā nodomāju, ka izdarīšu pakalpojumu sievām, atklājot vīru īsto seju. Gribēju arī pavērot, kādi šie «brīvie» vīrieši ir pret mani, kāda ir attieksme, vairāk gan pētot emocijas un atbildes, kad sarunās bezkaunīgi runāju par ģimenes tēmu un laulībām. Uzreiz teikšu, ka tagad man ir mīlošas attiecības - savu līgavaini sastapu dzīvē, nevis šajā portālā. Taču tas nemazina prieku šo visu atklāt, lai mudinātu sievietes būt uzmanīgākām, visu kārtīgi izmeklēt, lai vēlāk nav jāraud gaužas asaras.
Tātad - viss sākās pirms sešiem gadiem, kad izvēlējos un nonācu pie sava brīvā laikā hobija. Iespējams, ka tas kādam var šķist mazliet psihopātiski, bet tā nebūt nebija. Es vēl tagad jūtos lepna par to, ko paveicu, nemaz nerunājot par manu līgavaini, kurš, viņa vārdiem runājot, tik daudz smējies nebija sen. Manuprāt, manis veiktās atmaskošanas būtu filmu scenārijs.
Sākšu ar to, ka šie vīrieši ir viltīgi, viņi ir sava veida meistari, jo laulības gredzenu viņiem nav. Šie viltvārži nosaka tikai un vienīgi savas randiņu vietas. Daudzas reizes biju ieminējusies par publiskiem restorāniem un tikpat daudz reižu saņēmu atteikumus. Argumentācija - citam par citu spīdošāka. Randiņos vienmēr ir viens un tas pats - izklaidēties, atlaist bremzes no ikdienas, kā viņi paši saka, un, protams, vēlme nonākt līdz seksam. Varbūt es kļūdos, taču manā pieredzē bija tikai šāda tipa vīrieši. Vēl ievēroju, ka vairākiem telefons tikai vibrēja, signalizējot par vēl kādu paralēlo dzīvi. Šādi atmaskoju «vīriņus» veselu gadu, kas šodien var šķist pat bīstami. Es vienmēr biju apbruņojusies. Iesaku arī citām sievietēm somiņā nēsāt asaru gāzi, kuru pati, par laimi, nebiju paspējusi izmēģināt.
Runājot par sievietēm, bijis visādi - ir tādas, kuras man vēl tagad ir pateicīgas par to, ka atmaskoju vīrus, bet ir arī tādas, kuras izlikās neko nedzirdam. Un ir arī tādas, kuras mani nolamāja «trīsstāvīgos» vārdos, lai gan rādīju gan sarakstes, gan foto, ko katrā randiņā nemanot nobildēju. Arī šeit esmu īsts meistars, jo šīs bija mūsu kopbildes.
Mans secinājums? Cilvēka īstā daba mēdz atšķirties no portālā ievietotās informācijas, nemaz nerunājot par foto lamatām. Ieteikums? Esiet uzmanīgas! Un nobeigumā teikšu, ka nav ļaunuma bez labuma. Patlaban studēju kriminālprocesu izmeklēšanu. Būšu policiste!»
«Ko mēs, sievietes, mēdzam darīt pēc divdesmit piecu gadu vecuma? Ne visas, protams, bet lielākā daļa. Sākt trakot, jo mums vēl aizvien nav stabilu, uz nākotni vērstu attiecību. Mana pieredze saka, ka tā tas nenotika manas vainas dēļ, jo uz randiņiem sāku iet kopš piecpadsmit gadu vecuma. Tātad desmit gadi ir vējā palaisti. Lai gan man bijušas divas nopietnas attiecības, tās nenonāca līdz manam sapnim: sieva, kurai ir gādīgs vīrs. Es nemaz nerunāšu par tām «zelta» frāzēm, ko sacījusi mana mamma un vecmāmiņa un kas ir mani sāpinājušas - viņām, redz, jau sen bija bērni. Dārgās mammas un vecmammas, ne visām sievietēm dzīve piespēlē vienu partneri! Kāpēc to ir tik grūti saprast? Dievs žēlīgais!
Taču atgriežos pie «Tinder». Mana dzīve apmeta kūleni, kad divdesmit piecos gados, izbeidzot savas četrus gadus ilgušās attiecības, paliekot uz ielas, jo mans bijušais mani piekrāpa ar kolēģi, nonācu pie māsīcas viesistabā. Pagāja laiks, līdz attapos no šķiršanās sāpēm, sakārtoju finanšu lietas, nostājos uz kājām. Un tikai tad, kad biju gatava jaunām attiecībām, pieteicos iepazīšanās portālā «Tinder». Reģistrējos arī tāpēc, jo manā paziņu lokā bija seši veiksmes stāsti. Pats interesantākais, ka tajā brīdī, kad pieteicos, pie sevis nodomāju, ka tikai paskatīšos, neko nopietnu nemeklējot. Taču arī šeit dzīve mainījās, jo mans pirmais «Tinder» randiņš notika ar manu tagadējo vīru. Jau pirmajās minūtēs mums abiem bija viegli sarunāties un radās īpaša saikne. Sākām dzīvot kopā pēc trīs mēnešu randiņu posma, kurš mūs ir aizvedis līdz savai mājai un, pats svarīgākais, - diviem dēliem. Es zinu, ka ir arī daudz neveiksmīgu un pat sāpīgu stāstu, taču mans un mana vīra piemērs apliecina, ka, iepazīstoties portālā, nevis dzīvē, var atrast īstu un patiesu mīlestību, dzīves partneri uz mūžu. Esmu arī dzirdējusi, ka daudziem ir kauns, ka atraduši savu mīlestību tinderī, taču es to nesaprotu. Kaunēties par to, ka pēc, iespējams, neveiksmīgām attiecībām beidzot esi laimīgs? Nav jākaunas, ka esi vēlējies būt attiecībās. Nav jākaunas, ka dzīve nav apbalvojusi ar sava «īstā» satikšanu dzīvē. Gluži otrādi, ir jāsaka paldies un jāpriecājas, ka pastāv šādi iepazīšanās portāli. Tinderi iesaku no sirds, jo tur var atrast pat vīru.»
