Tiekoties ar Aizputes Kristus Karaļa draudzes priesteri Andri Vasiļevski un klausoties viņa aizrautīgajā stāstījumā par to, kā garīdzniekam paiet ikdiena, pirmā doma ir, cik daudz šis cilvēks spēj paveikt. Iespējams, ka galvenais iemesls ir tas, ka ik lieta, ikviens uzdevums, kam Andris Vasiļevskis ķeras klāt, viņam sagādā prieku.
Pirmos astoņus priesterības gadus viņš kalpoja Alsungas Svētā Miķeļa Romas draudzē, kur daudz darījis arī suitu kultūras mantojuma saglabāšanā. «Tautas kultūra nav atdalāma no kristīgās baznīcas,» - tāds bija un aizvien ir priestera uzskats. 2015. gadā no Alsungas viņu «aizrotēja» uz citu vietu, taču tagad garīdznieks nokļuvis savā dzimtajā pilsētā Aizputē. Bez jau minētās Aizputes draudzes Andris Vasiļevskis kalpo arī Pāvilostas Svētā Gara draudzē un Vecpils Svētā Laurencija draudzē.
Taču nupat viņa dzīvē ir notikusi vēl viena pārmaiņa. Kopš 1. maija priesteris oficiāli ir Aizputes novadpētniecības muzeja pētnieks un mākslas eksperts. Pirms tam četrus mēnešus muzejā darbojies kā brīvprātīgais.
Priesteris un muzeja darbinieks vienā personā. Kā līdz tam nokļuvāt?
Jāsāk ar mazu atkāpi. Romas katoļu baznīcas priesteriem ir rotācija - piecu gadu darbības cikls, pēc kura skaties jau nākamajā virzienā. Divi pandēmijas gadi bija paralītiski - viss notika ierobežotā ritmā. Es vienlaikus kalpoju trīs draudzēs, no kurām viena ir Vecpilī, kur draudzes locekļi ir vien pāris cilvēki. Sapratu, ka tā ir kultūras daudzkrāsainības iespēju vieta, kur līdzdarbojoties izveidojās sadarbība ar Vecpils senlietu krātuves vadītāju un Vecpils vēstures pētnieci Dzintru Lāci un Vecpils kultūras «diriģenti» Intu Dreimani. Kā viņas pašas teic: «Svētā trīsvienība.» Senlietu krātuvē bija pirmais izaicinājums, ar ko saskāros, tematiski veidojot vākumu. Taču Aizputē gan - tā es nodomāju - mans maršruts būs tikai no mājas, kur es dzīvoju, līdz baznīcai, kur kalpoju, bet tālāk gan ne. Ne velti veci ļaudis saka: «Ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem!» Šis noteikti bija tas gadījums, kad Dievs bārdā gardi smēja.
Pērn sadarbībā ar Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldi mums bija brīnišķīgs sadarbības projekts «Sakrālā mantojuma popularizēšana». Projektā iesaistījās Kurzemes katoļu draudzes, Valsts kultūras mantojuma pārvalde un Aizputes novadpētniecības muzejs. Sadarbības rezultātā tapa izstāde, kurā tika piesaistīti Pāvilostas un Apriķu muzeji, Vecpils senlietu krātuve, tematiska konference un meistarklase izšūšanā ar zelta diegu. Tas bija ceļš, lai es šodien būtu Aizputes muzejā. Mana pārliecība ir - ja cilvēks ir atvērts un sadarbojas ar Dievu, tad nokļūs savā vietā.
Bet jūs jau arī esat absolvējis Liepājas Lietišķās mākslas koledžu.
Jā. Diplomā rakstīts, ka esmu tekstilmākslinieks. Ir iegūta arī biškopja izglītība. Tā jau tas ir: dzīves laikā uzkrājam pieredzi, lai vēlāk ar sakrāto varētu dalīties.
Mūsu saruna noris mirkli pirms Muzeju nakts, tāpēc jautāšu, kādi ir plāni.
Plāni ir vareni. (Smejas.) Jāsāk ar to, ka muzeja kolektīvs ir «ļoti liels» - četri cilvēki uz trim likmēm. Ne velti latviešiem ir teiciens: «Mazs cinītis gāž lielu vezumu.» Aizputes muzejs ir labs piemērs, kā ar maziem resursiem var panākt maksimālu efektu. Katru gadu muzeja vadītāja Jolanta Berga cenšas realizēt trīs Valsts kultūrkapitāla fonda projektus. Viena no lielajām lietām ir, ka muzejs piedalās projektā «Latvijas skolas soma». Tas nozīmē, ka šajā mācību gadā gandrīz katru dienu šeit nāca skolēni, kuriem bija muzejpedagoģiskās nodarbības. Kopā ar bērniem tiek cepti ūdenskliņģeri, kas redzami filmas «Emīla nedarbi» tirgus ainā, kur tie, tādi kraukšķīgi, ar sēkliņām, sakārti uz auklas. Nu šo garšu un radīšanas prieku bērni var izbaudīt paši.
Ko muzejā darāt ikdienā?
Strādājot jau vairākus mēnešus kā brīvprātīgais, esmu apguvis darbu ar kopkatalogu, lai tajā ievadītu digitalizētos muzeja priekšmetus, un kopā ar krājuma glabātāju Inetu Liepiņu esam uzsākuši priekšmetu foto fiksāciju. Nesen notika mūsu muzeja akreditācija, pēc skaita piektā. Un nu Aizputes novadpētniecības muzejs uz kādu laiku manā personā ir ieguvis pētnieku. Taču vienmēr sev jāatgādina, ka nekad nedrīkst iegrimt pašapmierinātībā.
Tas ir kā Kārļa Skalbes pasakā par Ziemeļmeitu, kur bangu un neziņas vietā izvēlēties Trekno cūku zemi, kur debesis tik zemu, ka aiz tām var karoti pakārt, kur visi bija apvēlušies, tajā skaitā lakstīgalas, kas tupēja uz žoga un pārstāja dziedāt, jo bija kļuvušas par daudz apaļas.
Ko darīt, lai tā nenotiktu?
Ir jāiziet ārā, jāpaskatās, ko dara kolēģi. Nemitīgi paplašināt redzesloku, doties pieredzes apmaiņā. Jau mana suitu perioda laikā radās kontakti ar Latvijas Restaurācijas biedrības biedriem. Šogad mūs, mazu, bet ņipru muzeja kolektīvu, uzņēma Latvijas Nacionālā mākslas muzeja stājglezniecības restauratores Dita Murziņa un Liene Visendorfa, kas dalījās restaurācijas pieredzē. Lieliska sadarbība mums bija arī ar Farmācijas muzeju, tā direktori Intu Vegneri un muzejpedagoģi Indru Vilisteri. Viņu darbība pierāda, ka mazs muzejs var būt ļoti jaudīgs. Taču jaunāko pieredzi guvām Rundāles pils muzejā, kur mūs uzņēma direktore Laura Lūse un Lauma Lancmane, kas ir bijusi klāt visā Rundāles pils atdzimšanas procesā. Viņa pacietīgi atbildēja uz visiem mūsu jautājumiem. Ciemojoties pie citiem, gūstot pieredzi, pats labāk vari saprast, kā risināt problēmas. Tagad pošamies muzejnieku sanākšanai, kas notiks Nacionālajā mākslas muzejā 22. maijā.
Kas, jūsuprāt, palīdz, lai sekmētos lietas, ko cilvēks iesāk un dara?
Mijiedarbība. Es skaidri zinu: ja muzejā nebūtu šāda kolektīva, tad droši, ka arī manis te nebūtu. Šeit viens otru papildina un atskārst, ka darbu var darīt ar vieglumu, prieku un gūstot gandarījumu.
Sākot kalpošanu Aizputē, jums bija doma baznīcas priekšā izveidot dobi ar lavandām.
Šī ideja ir nedaudz atbīdīta nākotnē, jo mums ir brīnišķīga peoniju dobe. Peonija atkal ir kļuvusi par modes puķi. Ziedu smarža ir kā mūsu labie darbi, kas aizsteidzas pirms mums jau ļaužu mutēs, vēl pirms esam ieraudzījuši pašu smaržas devēju. Taču, kas attiecas uz lavandām, arī tām pienāks īstais brīdis.
