Lai vai Arvils Ašeradens nekļūs par premjeru, taču skaidrs, ka nekur zemāk par finanšu ministru viņš nekādā gadījumā nevar krist. «Jaunā vienotība» finanšu ministra krēslu nevienai citai partijai neatdos neparko.
Kas ir Arvils Ašeradens, ko viņš ziemā ēd, kas viņam pieder? Kāpēc Latvijas «politikumam» viņš ir tik neaizstājams?
Valsts amatpersonas deklarācijā redzams, ka trūkumu ministrs necieš. Viņam ir īpašumi Rīgā un Rojā, un vēl Liezēres pagastā. Vēl ir naudas tirgus instrumenti 197 574,18 EUR un 158 909,51 USD apmērā. Un 11 obligācijas 11 000 EUR vērtībā. Vēl viņam ir ne pārāk jauna automašīna «Citroen» un 1988. gadā ražots «bobiks» UAZ 31512.
Krievijas opozicionārs Aleksandrs Navaļnijs, kamēr nebija iespundēts cietumā, publicēja Vladimira Putina īpašumu fotogrāfijas, tostarp arī bildes, kas uzņemtas no gaisa ar dronu. Ar dronu tik tiešām sanāk efektīgi, jo var redzēt, kā un kur nekustamā manta novietota. Ar dronu un arī tāpat vien no ielas »Vakara Ziņas« iemūžināja arī dažus Arvila Ašeradena īpašumus netālu no zoodārza Mežaparkā un Rojas pagasta Kaltenē.
Gaumīga divstāvu savrupmāja nav viss, kas ministram pieder. Vēl ir jauks īpašums Kaltenē, kur var elpot jūras un priežu gaisu. Pilnasinīgi un skaisti dzīvo ministrs!
Bet nebūsim skaudīgi! Tas ir ilga darba rezultāts atbildīgos posteņos, nekādas korupcijas ēnas pār viņu nekad nav bijis - viss tikai godīgi. Jo Arvils Ašeradens ir šiverīgs, apsviedīgs, enerģisks, gudrs un viltīgs. Šādu īpašību lielai latviešu tautas daļai trūkst.
Jau tālajā 1990. gadā, kad tika dibināts oficiālais Latvijas Republikas laikraksts «Diena», Arvilam Ašeradenam bija plāns. «Diena» nebija kāds padomju mantojums, bet pēc būtības (de facto) jaunās, neatkarīgās Latvijas manta. Ivara Godmaņa valdība un Augstākā padome lēma, ka šāds preses izdevums jāizveido, un tajā tika iepumpēti prāvi līdzekļi, iepirkta tam laikam modernākā datortehnika, kādu citi izdevumi nebija pat redzējuši. 1991. gadā, kad ļaudis ar patriotiskām sejām sēdēja pie barikāžu ugunskuriem, Arvils Ašeradens jau braukāja vai katru nedēļu uz Stokholmu un kārtoja lietas. Pēc tam kaut kā sagadījās, ka «Dienas» direktors Arvils Ašeradens tandēmā ar Sarmīti Ēlerti izstūma no laikraksta iepriekšējo galveno redaktoru un vadošos žurnālistus, sagrāba varu izdevumā, prihvatizēja to un pārdeva zviedriem. Arvils Ašeradens iekārtojās par akciju sabiedrības valdes priekšsēdētāju, bet Sarmīte Ēlerte par galveno redaktori.
Turpinājumā «Diena» visvisādi kā plastilīnu veidoja valsts iekšpolitiku, lielā mēra noteica darba kārtību, sadalīja politiķus un partijas «labajos» un «tumsas spēkos», sākumā slavēja un debesīs cēla Andri Šķēli, bet pēc tam mīdīja viņu dubļos ar asiņainu papēdīti.
Kā tas tā varēja gadīties? Elementāri. Sarmītei Ēlertei un Arvilam Ašeradenam bija sakari Augstākajā padomē un valdības aprindās, prasme savērpt intrigas tā, lai dabūtu savai «koncepcijai» politisku atbalstu. «Dienas» pirmajiem darbiniekiem un pirmajam galvenajam redaktoram Viktoram Daugmalim šādu prasmju un tik ciešu sakaru nebija.
2009. gadā AS «Diena» sāka ciest zaudējumus, un zviedru investors novērsās. Laikraksts un cita manta tika pārdota tālāk.
Bet nu ko tur daudz cilāt vecus laikus, kas jau aizmirsušies un vairs nav taisnība.
Arvils Ašeradens ir šodienas spilgta realitāte - persona, kas ir budžets, persona, kas iemieso valsts nodokļu politiku diezgan jau tuvā nākotnē. Viņš ir darba grupa un koalīcijas viedoklis par nodokļiem. Un kļuvis par galveno nodokļu diriģentu arī jaunajā valdībā.
Un ir skaidrs jau tagad, un tur Arvilam Ašeradenam ir absolūta taisnība, ka, ja kādus nodokļus pazemina, tad citi nodokļi ir jāpalielina. Ja pazemina kādus darbaspēka nodokļus, tad tiks celts akcīzes nodoklis cigaretēm, alkoholam un degvielai. Bet ar to vēl nevarēs aizlāpīties, tāpēc valsts ienākumu labad būs jāpaaugstina arī pievienotās vērtības nodoklis - no 21 % uz 23 % vai 24 %. Bet varbūt nav ko knapināties un uzreiz pacelt uz 27 %?
Nu būs latvju ļaudīm pagrūti savilkt galus. Bet arī tagad jau nav viegli. Latvju ļaudis ir rūdīti un jau sen ir pieraduši pie valsts ekonomikas izaugsmes negatīvā vektora. Lēmumi par nodokļiem allaž ir par vēlu vai par agru, par mazu vai par lielu - tā jau ir sena tradīcija. Tāpēc īsti progresīvi tagad būs uzkurbulēt, lai par mazu neliekas.
Arī pašam Arvilam Ašeradenam būs vītināta gaļa jāpērk par augstāku cenu, taču šo problēmu nākotnē varēs risināt. Nekur nav akmenī iecirsts, ka pašreizējās valsts amatpersonu algas mūžīgi paliks tagadējā līmenī. Līdztekus ar ekonomikas grandiozo izaugsmi varēs palielināt algu sev, draugiem un paziņām no «Sadales tīkla». Jo politiķiem, ierēdņiem un Arvilam Ašeradenam skaisti dzīvot neaizliegsi.
