26. oktobrī savu 60. dzimšanas dienu svinēja deju skolas «Dzirnas» vadītājs un latviešu horeogrāfs Agris Daņiļevičs. Agris ir «Dzirnu» pamatakmens, bez kura viss būtu citādi. «Skatuviskā tautas dejā ir jābūt tai robežai, kurai tu nedrīksti pārkāpt pāri, lai saglabātu tautas dejas statusu. Ļoti svarīgi noturēt latvisko mentalitāti tajā visā iekšā. Bet tad, kad tiek dejots kaut kas pilnīgi brīvs un ir laba mūzika vai ir laba doma, tad es nekad nešķiroju, kuram žanram tas viss piederēs.»
Šogad oktobrī tev liela jubileja, kā sagaidīji savu dzimšanas dienu?
Man jau likās traki tāds nosaukums - lielā jubileja. Mēs katrs ejam pāri kaut kādām robežām. 10, 20, 30 un tā tālāk, tagad 60 gadiem. Jūtos absolūti normāli, jo vēl aizvien viss notiek virzienā uz priekšu. Es neskatos ar sentimentālu skatienu atpakaļ - ai, cik skaisti bija! Skaisti bija vienmēr. Protams, tagad līdzi nāk visādas nelielas veselības problēmas, kurām jātiek pāri, ir jāatrod atkal spēks. Man liekas, ka tajā brīdī, kad sāk skatīties atpakaļ, tad gan es jutīšos vecs. Godīgi runājot, es arī savus 60 gadus tā īsti nejūtu.
Kādi ir tavi spilgtākie savas dzīves mirkļi, kurus tu īpaši izceltu?
Manu bērnu nākšana pasaulē, to jau esmu vairākkārt teicis, man liekas, ka šo emocionālo sajūtu nekas nepārsitīs. Protams, ir bijušas veiksmīgas izrādes, operas un teātra izrādes, mūzikli un pirmizrādes, uz kurām tu atskaties, ka baigi forši sanākušas, bet to bērnu dzimšanu tomēr nekas nepārsitīs.
Vai zini, cik kopumā ir dejotāju, kas dejojuši tavā deju skolā?
Tie noteikti ir tūkstoši. Nekad neesmu par to aizdomājies, bet tie noteikti nav simti.
Kāda ir iekšējā vide starp dejotājiem, jo tie taču ir tik dažādi savos uzskatos, dzīvesveidā, bet visus vieno deja?
Mēs laikam esam viens no retajiem Latvijas kolektīviem, sauksim par deju vienību, kuriem vēl aizvien ir saglabājušies trīs mēģinājumi nedēļā, nevis divi. Deju svētku repertuārs nav mūsu prioritāte, jo deju svētkos piedalāmies tāpēc, ka mēs gribam piedalīties. Cilvēki nāk dejot laikmetīgo deju, mācīties akrobātiku, viņi apgūst klasiskās dejas un treniņus improvizācijā. Tātad visas šīs lietas beigu beigās nonāk līdz skatuvei. Mums ir izdevies atrast vēl tādu mežonīgu skatuviskās tautas dejas stilistiku, kas ir nedaudz atšķirīga no dejas izrādes «No zobena Saule lēca» vai no tēlojuma no uzveduma «No gaismas līdz gaismai» par Jāņu nakti, kuru citi sauktu par folkbaletu, bet tas īsti nav folkbalets. Vārds balets uzliek zināmas prasības. Bet es gan nezinu, kurā plauktiņā atkal to visu ielikt, šīs jaunās dejas, tās ir patālu no parastās, tradicionālās skatuviskās dejas ass. Šobrīd ar dejotājiem strādājam pie tā, lai mēs iemācītos kvalitatīvi un labi dziedāt. Jau visu pagājušo gadu mums bija kora nodarbības divreiz nedēļā, mēs to turpinām arī šogad. Mums ir vienkārši fantastiski diriģenti un vienlaicīgi arī dejotāji «Dzirnās», ar dziedātājas Aleksandras Špicbergas palīdzību mācāmies dziedāt un dziedināt dejotājus.
Kā izpaužas dziedināšana?
Viens ir tas, ka es no laika gala atceros, ka dejotājam vienmēr uz skatuves bijusi problēma kaut ko iebļauties, nospiegties vai dejas laikā iekliegties. Vienmēr tās ir bijušas vārgas nopūtas. Domāju, ka nekādu problēmu nav, kad tās balsis sāk iedarbināt, principā ar dziedāšanu tīri emocionāli noņem kādu no cilvēkam pastāvošajiem kompleksiem. Un, tad viņš automātiski ir dziedošs dejotājs, tad viņš ir muzikālāks, viņš ir drošāks, viņš ir emocionālāks, atvērtāks un tā tālāk, tur ir daudz labumu, kas nāk no dziedāšanas.
Vai tu pieļauj, ka pēc gadiem dziesmu un deju svētku koncertā varētu būt arī hiphopa dejas?
Diez vai hiphopu kāds tautas tērpā dejos, es domāju, ka tas pat nav vajadzīgs. Kaut gan mums bija ārkārtīgi skaists hiphopa un tautas dejas savienojums tepat «Dzirnās». Divas skolotājas, viena hiphopa un otra tautas deju skolotāja, izveidoja ārkārtīgi skaistu deju «Aiz ezera augsti kalni», kuras dziesmas pavadījumā bija iekļauts bītbokss, dejotājas bija tautas tērpos un puiši bija hiphopa džinsa biksēs ar keponiem, sanāca ļoti laba deja. Principā, ja ir ideja un ir doma, kāpēc tās var satikties uz deju laukuma, tad kāpēc nē, ja tas nav kā pašmērķis. Katrā ziņā esmu no tiem, kas ir atvērts visādām dullībām un idejām, man ļoti patīk, kad cilvēki domā savādāk, nekā tas ir, eksperimentē un ļaujas eksperimentēt, priecājas par sasniegumiem, piedod neveiksmes un turpina strādāt.
Tevi nevar ielikt nevienā rāmī, esi atvērts visam un brīvs.
Jā, tā ir laba sajūta, ka kaut kādu rāmīti jau es pats zinu, kurā man vajadzētu palikt iekšā un nenojaukt viņu atkarībā no tā, kas tiek veidots, kas tiek sacerēts, bet līdz tām robežām es jūtos gana brīvs.
Netveramas jeb tomēr kaut kādas saredzamas robežas?
Ja es viņas pats neuztveru, es vēl aizvien esmu tā, ka man kādreiz bija ārkārtīgi forša ekspertu kompānija, kuriem es uzticēju savus deju numurus. Tos es rādīju saviem draugiem Uģim Brikmanim, Mārtiņam Braunam un savam deju skolotājam Guntim Puķītim. Viņi mani kritizēja. Tagad ir palicis tikai Guntis, bet tā kritiķu būšana ir ārkārtīgi svarīga, un man liekas, ka, ja es pats šīs robežas nejūtu, reizēm varbūt tieši viņi pateica, ka te tu nedaudz izšāvi par tālu, kaut gan viņi jau paši biji diezgan atvērti visādām lietām. Tās ir vairāk netveramas robežas, tās nav baigi apzinātās.
Esi bijis arī vairākās žūrijās. Reizēm esi bijis skarbs. Kā pats uztver kritiku pret sevi?
Ja tu gribi labāk dejot, tad kādam tas darbs ir jāizdara, kādam ir jāredz, kādam ir jākritizē, un tad, ja runā par tām žūrijām, tur biju diezgan pasen, jau pārdesmit gadu pagājuši. Neesmu nekāda amatpersona vai valstsvīrs, kuram ir jāpārstāv kāda politiskā partija, es pārstāvu sevi, es pārstāvu tikai un vienīgi pats sevi, es pārstāvu tās skolas, kurās es esmu mācījies, es pārstāvu savus skolotājus, kuri man ir mācījuši un veidojuši gan gaumi, gan tehniku, gan arī māksliniecisko redzējumu. Tāpēc es varu atļauties teikt to, ko es gribu. Man nav nevienam jāatskaitās, un tieši tas, man liekas, sēžot šovos un žūrijās, arī deju svētkus žūrijās, ir svarīgi. Manas latviskās vērtības ļoti bieži nesakrita ar citu kolēģu skatījumu. Kas vienam varbūt likās briesmīgi, man atkal ārkārtīgi patika. Man vienmēr ir bijis svarīgi dzīvot saskaņā ar sevi, tieši ar šo savu uztveri, kā es pats uztveru, kas ir laba deja, kas ir labs priekšnesums. Man ir ļoti svarīgi, lai es pats nemelotu un nesāktu melot sev, jo melot sev nedrīkst. Man ir bijušas reizes, kad man kaut kas jāpasaka, kā es īsti nedomāju. Es pat neatceros, kādu apsvērumu dēļ, atceros tikai to, ka pēc tam slikti, ļoti slikti jutos, un esmu egoists tādā ziņā, ka man nepatīk justies slikti. Tāpēc es saku to, ko domāju par visām lietām, un es nevienam nelišķēju. Tas ir tas princips, un man liekas, ka tas aiztaupa daudz veselības, ja tu nesāc sevī krāt sārņus, kaut kādas neizrunātas lietas, kaut kādas nepateiktas domas. Kas gribēs, dzirdēs, kas negribēs, tas nedzirdēs, kam vajadzēs, tas respektēs, kam nevajadzēs, tie paies garām tām manām domām kā tukšai vietai. Tā ir cilvēka izvēle, bet man liekas, ka man ir jārunā taisnība, ko es domāju, taisnība, kas ir mana taisnība.
Katra radoša personība ir vairāk vai mazāk egoistiska. Kā ir ar tevi?
Egoisms ir jādozē. Tu nevari būt egoistisks no līdz, piecelties no rīta un gaidīt, kad tev pienesīs pie gultas kafiju, un ja nepienes, tad apvainoties. Ja runā par sadzīvi, tad es biju diezgan egoistisks tad, kad varēju normāli kustēties, skriet, braukt ar riteni, peldēt. Tam veltīju diezgan daudz laika, mazāk ģimenei. Principā tas ir laiks, ko es vienkārši nozagu savai ģimenei no sava brīvā laika. Ir jābūt nedaudz egoistiskam, it sevišķi, ja tev ir lauku mājas, kur darbs nekad nebeidzas, tu nekad īsti nespēj apdarīt darbus, un tad jau jāsaprot - tagad šī nezāļu čupa paliek te, es aizbraucu ar riteni. Tas ir egoistiski, bet tajā pašā laikā es svaru kausu lieku uz savu veselību, jo man negribas piedzīvot laikus, kad pie gultas nes tēju un tabletes.
Esi spēcīgs cilvēks, pēc nopietnas traumas jau atkal esi darbos. Citam nolaistos rokas.
Man arī nolaidās rokas, kad muskulis nolēca no ceļu bļodiņas nost. Pirmā lieta, kas man uzreiz ienāca galvā, nevis tas, ka man sāp, bet tas, kas es atkal būšu pelmenī, ka es atkal būšu dīvāna eksperts, ka es kādu laiku nevarēšu braukt ar riteni, peldēt, skriet, vingrot un darīt to, kas man ir jādara. Tagad man ir klāt vismaz lieki 15 kilogrami, kurus ikdienā staipu līdzi. Taču esmu lēnām sācis darboties, kustēties, un droši vien pēc 28. oktobra pēdējā autorkoncerta «Manas tautas dejas», es tā ceru, man atradīsies atkal vairāk laiks sev, lai es varētu ieiet normālā fiziskās slodzes ritmā, jo es nevaru nekustēties, man riebjas šī sajūta, ka nevari kustēties pilnvērtīgi. Psiholoģiski ir diezgan grūti saņemties tā iemesla dēļ, ka ir nedaudz bail, ka vēl kaut kas tāds var notikt, un tas ir tas, kas biedē. Tāpēc es ļoti skatos, lai atkal kaut kur nepaslīdētu, jo pirms divarpus mēnešiem, kad paslīdēju, es dzirdēju, kā man celī kaut kas nokrakšķ, tad es domāju - johaidī, atkal! No tā ir bail, bet ir jādzīvo tikai uz priekšu.
Esi izaudzinājis vairākas dejotāju paaudzes. Skatoties uz mūsdienu jaunatni, vai viņi būs tie, kas turpinās celt un uzcels Latviju?
Man liekas, ka dejotāji, kora dziedātāji vai cilvēki, kas ārpus sava darba laika vēl velta brīvo laiku arī sportam, mākslai vai vēl kaut kam, ko viņi dara, domāju, jā. Es zinu, ka dejotāji ir kā tāda mafija. Tas, ko dara Latvijas dejotāji, ir neatsverama vērtība mūsu Latvijas latvietībai un mūsu kultūras bagātībai. Tie ir īpaši cilvēki, jo viņu vidū dzīves pozīcija un aktivitāte neaprobežojas tikai ar to, ka viņi nāk dejot, bet tas jau viss aiziet viņiem līdzi jebkuram darbam, jebkurai lietai, ko viņi dara. Es jau neko jaunu nepateikšu, tas jau ir zināms un skaidrs, ka viņi ir aktīvi jebkurā situācijā, vai viņš ir ministrs, vai viņš vienkārši savā lauku mājā grābj lapas.
Vai atceries, kāda bija tava pirmā deja, ko dejoji?
Tā bija kaut kāda krievu tautas deja, kas mums bērnudārzā bija jādejo, jo es atceros, ka man bija atlasa spīdīgs krekls ar striķi ap vidukli, kurā dejoju krievu tautas deju. Es neatceros, ko dejoju, bet atceros to kreklu, un patika tā sajūta, kad tas atlasa krekls slīd pār ādu. Tās ir manas pirmās atmiņas par manu pirmo deju bērnudārzā Siguldā. Tā bija krievu tautas deja.
Ja runājam par krieviem, šobrīd Latvijā ļoti daudziem ir jāpamet Latvija latviešu valodas nezināšanas dēļ. Vai tas ir pareizi vai nepareizi?
Es praktiski katru dienu skatos medijos, kas notiek Ukrainā, nesen skatījos Alekseja Gončarenko video sižetu, kurā bija intervēti cilvēki no Rīgas, no Latvijas. Viņi vienkārši krievu valodā gānījās par Latviju, par visu, ko mēs darām. Es uzskatu, ka visi šie radikāļi vienalga kādā vecumā jāsūta prom, bet attieksmei jābūt diferencētai, viss nevar būt viennozīmīgi, tas ir jāskatās ļoti individuāli, jo cilvēki ir dažādi, cilvēki varbūt ir lojāli Latvijai. Viņam ir ap 70 gadu, un viņš latviešu valodu nav iemācījies, varbūt viņam nav bijusi tāda vajadzība, nav bijusi tāda vēlēšanās. Arī es kādreiz skrēju ar sarkano kaklautu ap kaklu, ticēju komunisma nākotnei un sociālisma uzvarai. Mēs esam neatkarīgi jau vairāk nekā 30 gadus. Mans vecaistēvs arī aizgāja ar savu komunistisko pārliecību, es atceros, kā manam tēvam diezgan bieži bija grūti saprast un sajēgt jauno, ja esi bijis visas tās ideoloģijas un propagandas upuris, tad tā pārslēgšanās nevar notikt uzreiz. Tas jāskatās ļoti individuāli. Bet šos visus radikāļus, kas te gānās, sauc par mūs par fašistiem un slavina Putinu, visus uz Zilupi un pāri robežai vienā virzienā viennozīmīgi.
Vai tevi ir ietekmējis karš Ukrainā?
Noteikti. Es saku, es esmu no tiem, kas ikdienā seko līdzi tam, kas tur notiek. Es ļoti gaidu to brīdi, kad Krievija dabūs to pelnīto sodu, un viņi noteikti dabūs. Pašā kara sākumā es iedevu savu telefona numuru, jo mūsu ģimene bijām gatavi uzņemt savā ģimenē ukraiņu bēgļus, taču laikam neviens ukrainis negribēja nākt dzīvot uz mežu, jo mums kaimiņi atrodas puskilometra attālumā, un tā neviens pie mums arī neatnāca. Ir lietas, kas no ukraiņiem mums pašiem ir jāmācās. Es domāju, ka, ja mēs nonāktu līdzīgā situācijā, mēs ar zobiem un nagiem kostos ar to agresiju.
Man bija sajūta, ka es esmu gatavs braukt uz Ukrainu karot, bet tad man kāds paziņa teica - kam viņiem tur tāds vecs klibs ir vajadzīgs, tu tur nebūsi kā pienesums, tu būsi kā nasta. Tajā pašā laikā arī sapratu, ka laikam tas tā arī ir.
Kāda ir dejotāju bohēma pēc koncertiem?
Tādas ballītes, kādas ir dejotājiem - tādas nekur citur nepiedzīvot. Viena lieta ir tas, ka pamatā tie visi ir fiziski spēcīgi, trenēti, skaisti un gudri cilvēki, otra, ka ballītēs vienmēr ir kādi priekšnesumi, kas ir ārkārtīgi asprātīgi un interesanti. Tādas ballītes vienkārši nenotiek nekur citur.
Ar ko tās ir īpašas?
Ir arī galdi, alkohols arī ir, nesaku, ka nav. Tā atmosfēra dejotāju ballītēs vienmēr pārsitīs jebkuru ballīti, kur varbūt būs sanākuši, lai piedod koristi, kas nedejos tik labi kā dejotāji, viņi, protams, dziedās labāk nekā dejotāji. Dejotāji ārkārtīgi skaisti dejo, un man vismaz pēdējā laikā ballītēs negribas baigi dejot, bet man ārkārtīgi patīk skatīties, kā dejotāji dejo. Tik skaistas meitenes un tik trenēti džeki, tā jaunība tur vienkārši dzirkstī. Nekur nedabūt tādu atmosfēru, kāda ir šajās ballītēs.
