Jaunā gada pirmajā dienā Vecrīgas klubā «Hamlets» valdīja prieks, līksmība un mīlestība – tur kopā ar dēlu Markusu, saviem vedējiem un tikai vistuvākajiem draugiem savas sudrabkāzas svinēja aktieris un režisors Rolands Zagorskis-Rolands un Liene Rolanda. Ekskluzīva iespēja būt klāt šajā skaistajā notikumā bija arī »Vakara Ziņām«.
Kad 1999. gada 1. janvārī tolaik populārais kino un Latvijas Nacionālā teātra aktieris Rolands Zagorskis otro reizi iestūrēja laulības ostā, Rīgas Svētā Jāņa baznīcā solot mūžīgu mīlestību par sevi krietni jaunākajai Lienei Ekštetai, tas izraisīja lielu mediju interesi. Jaunā sieva drīz vien nokļuva uz kāda sieviešu žurnāla vāka, un intervijā galvenie akcenti tika likti, lai noskaidrotu, kāpēc tik jauns un smuks skuķis izgājis par sievu pie «tik veca» vīra... Rolandam tolaik bija 49 gadi, Lienei - 22, un žurnāliste viņai līdzjūtīgi vaicājusi: «Un ko jūs, Lienīt, darīsiet pēc 25 gadiem?»...
Pēc 25 gadiem viņi joprojām skatās viens uz otru mīlestības pilnām acīm un, saaicinājuši kopā savus vistuvākos cilvēkus, priecīgi svin dzīvi un savas sudraba kāzas!
«Es visu dzīvi esmu skatījies uz ģēnijiem, augstas raudzes talantiem, māksliniekiem, zinātniekiem, sekojis ne tikai viņu radošajai dzīvei, bet arī viņu delverībām. Un viens no tādiem ģēnijiem bija Salvadors Dalī. Viņš ar savu krievu izcelsmes mīļoto sievieti Galu, ko savulaik nocēla franču sirreālistu dzejniekam Paulam Eluardam, precējās un laulājās 75 (!) reizes - visās iespējamās ticībās, konvencijās un tradīcijās. Padomāju, kāpēc mēs tā nevarētu?! Tāpēc mēs ar Lieni esam precējušies jau četras reizes,» uzrunājot klātesošos kāzu jubilejas viesus, teica Rolands Zagorskis-Rolands, atgādinot, ka pirmoreiz viņi precējās 1999. gadā Rīgas Svētā Jāņa baznīcā, pēc desmit gadiem - pareizticīgo baznīcā, pēc pieciem - ortodoksālajā jūdaismā, un vēl pēc pieciem - latviešu dievturībā.
«Šodien mēs precamies jau piekto reizi!» viņš priecīgi paziņoja, apskāvis savu mīļoto sieviņu un aicinot sev līdzās «ceremonijmeistaru» - savu bijušo audzēkni, improvizācijas teātra «Hamlets» dalībnieku Emīlu Medni.
«Dārgie kāzu viesi, līdzzinātāji un interesenti! Šodien esam liecinieki vēsturiskam pagrieziena notikumam «divu vai vairāku personu savstarpējai saistībai», ko turpmāk sauks par partnerattiecībām «Stambulas konvencijas mērcītē».
Eksperimentālā kārtā jūs esat pirmais pāris, kas pārslēdz jeb maina savu attiecību statusu,» pilnā nopietnībā paziņoja «ceremonijmeistars». Saņēmis apstiprinājuma «jāvārdus» uz jautājumu, vai starp abiem vēl pastāv mīla, vētrainu klātesošo aplausu pavadībā viņš pasludināja Lieni un Rolandu par partnerattiecību pāri. Un, lai nostiprinātu šo attiecību statusu, Rolands priecīgs sēdās pie klavierēm, lai izpildītu «himnu» - Ulda Stabulnieka/Kaspara Dimitera dziesmu «Varavīksne»…
«Ar Rolandu nekad nav garlaicīgi,» uz »Vakara Ziņu« jautājumu, kāds ir viņu ilgās kopdzīves noslēpums, smaidot nosaka Liene Rolanda.
«Tā ir cieņa vienam pret otru, spēja pieņemt otru tādu, kāds viņš ir, nemēģinot pārmainīt. Mēģināt sadzīvot arī ar to, ko ir grūtāk pieņemt.
Viss pārējais gadu gaitā pieslīpējas un kļūst arvien vieglāk, jo daudz kas ir jau paredzams,» saka Liene.
Taujāta, kādas īpašības savā vīrā viņa vērtē visaugstāk, Liene saka, ka tā ir dēkainība, dullums un gudrība. Un vīrišķais šarms. «Man daudz kas viņā patīk, un mums kopā ir forši! Es esmu pateicīga liktenim, ka esam savesti kopā. Es ļoti daudz no viņa esmu mācījusies, arī viņš kaut ko mācījies no manis, un es domāju, mēs viens otru arvien papildinām.»
Ieguvusi izglītības zinātņu maģistra grādu, viņa savu ikdienu aizvada pedagoģiskajā darbā pamatskolā «Būsim», bet vakari paiet teātra klubā «Hamlets» Vecrīgā, kur Liene ir gan atbildīga administratore, gan viesmīlīga un gādīga namamāte.
Atskatījies uz 25 kopā aizvadītiem gadiem, Rolands Zagorskis-Rolands sarunā ar »Vakara Ziņām« secina, ka ilgtermiņa attiecību pašā pamatā ir uzmanība un vēlreiz uzmanība vienam pret otru.
«Vismazākais pārmetums, aizrādījums, otra noliegums var pāraugt tik lielā burbulī, ka tas plīst. Tāpēc ir «jāpieskanējas» vienam pie otra un vienmēr jāuzmanās nepārkāpt iespēju pateikt kaut ko sliktu, aizrādošu un nevajadzīgu cilvēkam, kuru tu mīli. Tas ir baigi grūti, bet, ja tas izdodas, ir tāda bauda…» viņš saka. Tāpēc, viņaprāt, ja attiecības ir svarīgas, ir jāmēģina saglabāt tās rozā brilles, kas bija pirmos divus trīs kopdzīves gadus.
«Es uzskatu, ka man ir palaimējies, jo Lienīte ir brīnišķīgs sirds cilvēks, un viņa mani ieskata par to, par ko es vēlos, lai mani ieskata.
Mana profesija ir ļoti emocionāla un patērējoša, un nav viegli atlaist nervus, bet viņa ir gudra, viņa visu redz un jūt. Un viņa prot mani nomierināt - ar mīļu vārdu un vieglu glāstu, tādā veidā mazinot manu iekšējo diskomfortu un noturot līdzsvarā. Tāda ir Lienīte, mana mūža lielā mīlestība.»
