Par svētkiem jāmaksā
 
©F64

Dziesmu svētki tuvojas, un grūti nepamanīt – gaidīšanas kņadā parādās publikācijas, kuru autori mēģina sasaistīt dziesmu svētku kustību ar mūsdienu patērētājsabiedrības teorijām. To tonis ir kritisks. Turklāt caurviju motīvs ir tādas kā sēras pēc īstajiem dziesmu svētkiem, kuros neviens par naudu nerunāja, vien dejoja, dziedāja un sita plaukstas tribīnē.

Protams, katrs laiks un vara atstāj nospiedumu. Arī sabiedrība dzīvo mirkļa aktualitātēs, kas nudien nav tās pašas, kas reiz bija vai kādreiz būs. Tomēr pašos pamatos ir nepareizi nerunāt par to, cik dziesmu svētki maksā, izliekoties, ka viss krīt no zila gaisa. Ne jau patērētājsabiedrība (it kā kādreiz būtu bijusi nepatērētājsabiedrība) kaut ko nosaka. Dziesmu svētki varēja notikt un ir mūsu tradīcija vienīgi tāpēc, ka no to pirmsākumiem allaž kāds rūpīgi rēķinājis, cik tie izmaksās.

Uldis Lasmanis pirms desmit gadiem Neatkarīgajā publicēja rakstu sēriju par dziesmu svētku vēsturi. Nav tā, ka tur skaitļi vien griežas, bet, lai cik dīvaini tas šķistu mūsdienu patērētājsabiedrības teoriju cienītājiem, tajos labi redzams - rīcības komisijas vīri rūpīgi domājuši, kā piesaistīt naudu, lai svētki notiktu. Arī sponsoru un atbalstītāju dziesmu svētku vēsturē ir bez sava gala: Rīgas latviešu uzņēmēji: tirgotāji, krodzinieki, rūpnieki. Kādam koru dziedātāji bija jāizmitina un jāizguldina.

Protams, dzīve toreiz bija vienkāršāka. Pat sapņos nerādījās, ka mūsdienās dalībniekus neapmierinās ēdienkarte, kurā netiek respektēti vegāni.

Arī tas, ka 21. gadsimtā svētku rīkotāji ne bez pamata negrasās uzņemties atbildību par dalībnieku atvasītēm mēģinājumu laikā, ir jauna laika zīme, ko nosaka sabiedrības attīstība. Tas, kas vecāku un bērnu attiecībās vēl nesen bija ikdiena, tagad var tikt uzskatīts par atstāšanu bez pieskatīšanas un nolaidīgu attieksmi pret mazajiem cilvēciņiem.

Toreiz viss notika vienkārši. Koristi nakšņoja Lāčplēša un Dzirnavu ielas traktieros salmos. Saimnieks uzsauca putru, varbūt kādu alus kausu. Ja kādam apstreikojās vēders, aizskrēja turpat aiz govju kūtīm, un labi bija. Tagad ir komisijas, inspekcijas, cilvēku tiesības - pasarg dievs, ja šajā demokrātijas daudzbalsībā kaut kas būs ne tā - kašķīgie savu tiesību zinātāji rīkotājus pa tiesām novazās.

Bet nauda (vai ekonomika) bija visa pamatā. Nacionālā ideja un dziedāšanas svētki varēja uzplaukt vienīgi tāpēc, ka latvieši kļuva pietiekami turīgi, lai spētu tos atļauties. Dziesmu svētku nestā latvietības ideja nebija tukša lielība un nav arī tagad. Kāpēc gan nevaram parādīt, ka mūsu svētki ir lielāki par igauņu vai leišu svētkiem? Kāpēc neparādīt to, ka dziesma var vienot simtiem tūkstošu tautiešu - atšķirībā no to saujiņas, kuri gribot mācīties krievu valodā un vēloties, lai mūsu prezidenta vārds būtu Vladimirs. Mūsu intelektuāļi, globalizācijas tvana pārņemti, pret nacionālismu izturas kā pret beigtu suni, bet kas gan cits nepatikšanu gadījumā glābs viņu smalkās pēcpuses? Vajag lielus svētkus, vajag, lai tos filmē BBC, RTL, CNN. Ir jātērē līdzekļi, lai globālās ziņu kompānijas te būtu.

Jautājums vien, kas notiek mūsu galvās. Man nav pieņemama - es dziedu, valstij jādod - toņkārta. Man nav pieņemams tas, ka dažas deju kolektīvu aktīvistes, kas dies svētkos, bet ikdienā ir amatpersonas atbildīgās valsts struktūrās, mēģina uz svētku rēķina iznīcināt profesionālo kultūru. Man nav pieņemams, ja iztapīgs birokrāts, saklausījies Valūtas fonda ekspertu ieteikumus, muld, ka citur jau valsts tādus svētkus neatbalsta. Man nav pieņemams, ka dalība dziesmu svētkos pārvēršas par psihozi, ka vecāki dod kukuļus, lai bērns uz tiem tiktu. Ja runājam tieši - man nav pieņemams stulbums.

Svētku pirmsākumos rīcības komisijas vīri rēķināja, kā par mazākiem līdzekļiem izdarīt vairāk, kā nopelnīt naudu, lai paliktu finanšu ieraugs nākamajiem dziesmu svētkiem. Ne jau velti svētku estrādes uzbūvēja, izjauca, bet materiālus izmantoja celtniecībā. Vīri prata skaitīt. Ne jau velti no rīkotāju aprindām nāca izcili politiķi ar prezidentu Jāni Čaksti priekšgalā. Viņš reiz izglāba IV dziesmu svētkus Jelgavā. Gāza briesmīgs lietus, bet nelabvēļi līksmoja, ka latvieši noslīks peļķēs. Čakste par savu naudu diennakts laikā apjuma estrādi. Svētki notika. Kultūra un nauda ir nedalāmi jēdzieni. Ja gribam svētkus, jāmaksā. Ir liekulība to noliegt.