Nedēļa Latvijas vēsturē ieies ar sašutuma uzbangojumu. Tādi periodiski pārņem, kad sabiedrības intereses saduras ar nesaprotamu vai dažkārt pat cinisku varas rīcību. Izdomātie epidēmijas draudi, spriedums Zolitūdes lietā un Kristīnes Misānes epohālā odiseja, sakulti vienā traukā, raisa pamatīgas emocijas. Komentārā es negribētu nostāties par vai pret pozīcijā, bet censties spriest vēsu prātu. Viegli pateikt, grūti izdarīt. Vīruss biedē. Neizdzēšamā atmiņā paliks šoks Frankfurtes lidostā, ieraugot tur izliktajos televizoros traģisko ziņu par sabrukušo lielveikalu Latvijā. Tāpat kā jebkurš normāls tētis es uzskatu, ka mamma bērniem ir ļoti svarīga un nekādiem vecāku kašķiem nevajadzētu kļūt par pamatu starptautiska mēroga skandālam.
Ja tomēr mēģina distancēties, redzamas kļūst vairākas problēmas. Viena no tām ir Latvijas valsts nespēja pietiekami parūpēties par saviem cilvēkiem ārzemēs. Pateikt, ka to nedarām vispār, būtu melot. Zinu, ka Ārlietu ministrijas darbinieki vēstniecībās tam tērē daudz enerģijas. Zinu arī, ka daži tautieši ārzemēs mēdz uzvesties neglīti. Racionālais prāts, pie pieticības radināts, teic - Latvija nekad nespēs aizsūtīt uz Ķīnu lidmašīnu, lai glābtu pārdesmit savas valsts pilsoņus no draudošās epidēmijas. Bet te jāsaka - stop! Latvija mierīgi varētu aizsūtīt lidmašīnu un evakuēt savus pilsoņus. Protams, tās ir izmaksas, bet nevajadzētu iedomāties, ka no tā sabruktu valsts budžets. Nopirkt čarterreisu spēj pat tūrisma firmas. Arī valsts budžeta aile neparedzētiem izdevumiem eksistē. Kas traucēja - vai politiskās gribas trūkums? Visticamāk politiķu nespēja radoši domāt, kas, iespējams, robežojas ar rutīnas radītu vienaldzību.
Līdzīgi ir ar Kristīni Misāni. Ja mēģina atrast patiesību visā, kas par šo tēmu ir sarakstīts, velns var kaklu lauzt. Gan jau daļa taisnības ir tiem, kas tagad apgalvo, Latvija varēja panāk Misānes izdošanu vēl kaut kad pērn. Tomēr atbildīgie dienesti neizrādīja pietiekamu iniciatīvu. Kurš vainīgs? Neesmu lasījis neko, kas norādītu uz nepilnībām likumdošanā, tātad visticamāk nav standarta procedūru, kas ierēdņiem attiecīgajā gadījumā būtu jādara bez liekas domāšanas. Tas tāpat kā Ķīnas vīrusa gadījumā norāda uz to, ka cilvēkam no valsts viedokļa tā īsti nekādas vērtības nav.
Savu pilsoņu neaizstāvēšana tomēr ir zaudēta iespēja valstsvīriem, kas sakās domājam, kā stiprināt Latviju idejiski un ideoloģiski. Praksē tās ir tikai tukšas fantāzijas. Ja Latvijai latvieši būtu svarīgi, tie tagad nesēdētu Uhaņas un Pekinas kopmītnēs. Pat ja taisnība ir visam tam sliktajam, ko mediji raksta par Kristīni Misāni, viņa bija jāglābj, jāaizstāv un vajadzības gadījumā arī jāsoda te Latvijā. Tam vajadzētu nevis kā tagad būt lielai uzvarai, bet sistēmai, kas darbojas visos gadījumos un visur pasaulē. Tad arī neveidotos situācijas ar glorificētiem mocekļiem, kuri patiesībā, ej nu zini, vai ir tik svēti. Mums vajadzīga sava valstiska ideoloģija, bet politiķi nemāk to veidot. Paskatieties, kā strādā Krievija, kura ar dažu mūsu pilsoņu palīdzību sarīko nelielu šovu pat Kristīnes Misānes gadījumā, parādot, cik latvieši ir dumji neattīstīti, ja reiz nespēj glābt mammu ar mazu bērnu.
Vislielākās nedēļas emocijas uzliesmojušas par spriedumu Zolitūdes lietā. Netaisos ar tām spekulēt. Medijos atspoguļotais liecina par tiesībsargājošās sistēmas vājumu. Mēdz teikt, vārna vārnai acī neknābs. Tas diezgan labi bija vērojams arī izvairīgajās atbildēs LTV raidījumā Tieša runa, kas atgādināja tādu sabozušos džentlmeņu klubiņu. Tomēr neatceros otru tādu gadījumu, kad, lai arī caur puķēm, tik skaļi tiek runāts par kāda no Tieslietu sistēmas atzara darba brāķi. Vai tas neizraisīs kādus tieslietu mentu karus, kas publiskajā telpā kļūs par vēl lielāku Latvijas Temīdas pazemošanu, to neņemos spriest.
Ja ļaujamies sajūtām, pēdējā laika notikumi rada kaunu par valsti. Tomēr, pragmatiski spriežot, šī ir lielā un, iespējams, pēdējā iespēja nākt un darīt tiem, kas solīja Latviju sakārtot. Otras tādas viņiem nebūs, jo cerību kredīts ar šo tiks iztērēts. Pagaidām sapņojam par stipru un sakārtotu Latviju, tomēr dzīvojam realitātē, kur Kuzja un Muris ir svarīgāki par valsts pilsoņiem. Pirmie divi šonedēļ laimīgi tika glābti, bet cilvēkiem viņu glābšana ir pašu rokās.
