Savā ziņā šī ir kā tāda atgriešanās pie mūžsenas tēmas. Par to esmu rakstījis jau pirms gadiem piecpadsmit divdesmit, periodiski atkārtojoties, cerams, jaunās skaņās, bet galu galā nodeldējoties tik tālu, ka biju apņēmies – viss, vairs par to nerakstīšu. Bet lai nu būtu. Pēdējoreiz! Tēma ir veca, banāla un novazāta, proti, klaidoņi. Saulesbrāļi, bomži, bezpajumtnieki – kā nu kurais to dēvē. Sen apmirusi tā bomzīšu paaudze, kas sildījās saulē uz skārda pagraba lūkas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes labajā sānā. Pazuduši arī tie, kas sēdēja uz nekurieni vedošajiem pakāpieniem pie Rūpniecības tirgus mūra sētas. Tāpat izbeigušies arī tie, kas ziemās ieguva apsaldējumus un mira Dailas teātra tā sauktajā skvērā, kurš drīzāk gan atgādina ar betona plāksnēm piesegtus cūku rakumus, kas radīti, lai nomaskētu kaut kādu padomju laika militāro objektu, droši vien kārtējo bumbu patvertni.
Sabiedrība uz viņiem noskatās ar nicinājuma, riebuma un baiļu emocijas buķeti sejā, vadoties no tā, kādā diennakts laikā un kur gadās klaidoņus satikt - tumšā pievakarē uz ielas neapgaismotā vārtrūmē vai, piemēram, Juglas tramvajā, kur smirdīgs, utains vecis, izplājis savu atkritumu saimniecību pa pusvagonu, izplata tādu aromātu, ka dievs stāv klāt visiem piektā numura šaneļiem. Palaikam kādas hiperaktīvas kundzītes, kurām pārliecinoši šķiet, ka vienīgi viņas zina, ko ar šiem bēdu brāļiem iesākt, apvienojas kādos nevalstiskos veidojumos un tad sarīko pa publiskai akcijai. Tas parasti ir vienreizējs uzvedums bez šova turpinājuma, jo ar šo smirdošo un nepateicīgo godību, kura nepaļaujas ne dievvārdu spēkam, ne garīgas un pat miesiskas mīlestības vilinājumam, ir grūti kaut ko iesākt. Valsts kaut ko dara: ir patversmes, pašvaldību policisti, kuri reizēm tvarsta, bet reizēm skatās caur pirkstiem, ja situācija nav atklāti krimināla, atvērta centrālā dzelzceļa stacija aukstajā gadalaikā, kur patverties tiem, kas nav piedzērušies. Tā mēs viņus pieciešam. Reizumis pieciešam arī viņu nekaunību. Bet problēma paliek.
Pirms gada, pirms pieciem, pirms desmit, šodien, rīt klaidoņi bija, ir un būs dažādu infekciju avots. Ja mēs neizdomāsim, kā piespiest šos, kā agrāk teica, deklasētos elementus pakļauties sabiedrībā pastāvošajām normām arī sanitārā ziņā, tad viņi reāli apdraudēs mūsu veselību. To pierāda arī šīs nedēļas Zilā krusta patversmes Covid-19 perēklis, kas, pat muļķim skaidrs, ir nekontrolējams un, iespējams, nav nebūt vienīgais infekcijas avots sociāli neaizsargāto valsts iedzīvotāju slānī. Smirdīgais utainis Juglas tramvajā nav tikai estētiska vai tiesiska kategorija. Arī neepidēmijas laikā šāds eksemplārs var izrādīties infekcijas avots - ar savu kukainīšu fermu, ar, iespējams, neārstētu tuberkulozi, visiem iespējamajiem hepatītiem un diezin ko vēl.
Tagad sociālie tīkli ir pilni ar cēlām runām par to, ka pēc Covid-19 dzīve un pasaule nekad vairs nebūšot tāda, kāda tā bija senāk. Un kā vēl būs! Tādi paši teksti bija lasāmi pēc 11. septembra, pēc trekno gadu sabrukuma. Vai kaut kas mainījās, izņemot stingrāku kontroli lidostās un lielo pilsētu sabiedriskajās ēkas? Nekas! Viens no pirmajiem darbiem, kas būtu jāizdara pēc tam, kad tiks atcelti pandēmijas laika ierobežojumi, būtu tieši šis - klaidoņu vides sakārtošana. Es neesmu naivs, nav padomju laiki, kad par dīkdienību un klaidonību sēdināja cietumos. Demokrātijas apstākļos katrs var dzīvot, kā vēlas. Tomēr līdz robežai, aiz kuras sākas citu sabiedrības locekļu tiesību un drošības apdraudējums. No sabiedrības drošuma viedokļa būtu daudz labāk, ja tā šo robežu iezīmētu ļoti stingri un atvēlētu nepieciešamos līdzekļus bezpajumtnieku veselības kontrolēšanai, atutošanai, elementārai nomazgāšanai. Mums visiem, iespējams, ir vienkāršāk izlikties, ka neredzam klaidoni rokamies pa atkritumu tvertnēm vai, piemēram, to, ka skvēriņš starp Satiksmes ministriju un centrālo dzelzceļa staciju ir kļuvis par Rīgas pilsētas bomžu štābu. Tomēr pareizi tas nav, un šī nepareizība, ko vēlamies ikdienā neievērot, laiku pa laikam var atmaksāties diezgan negaidītā veidā.
Tomēr vai kaut kas mainīsies? Krievu kulta režisora Alekseja Balabanova filmā Žmurki ir lielisks dialogs: «Vienalga tu baznīcu neuzcelsi.» «Kāpēc neuzcelšu? Lūk, atbraukšu no Burkinafaso un uzcelšu!» «Atbraukt atbrauksi, bet neuzcelsi…» Domāju, ka arī Zilā krusta notikumi aizmirsīsies, būs vasara, spīdēs saule un nekas mūsu dzīvēs nemainīsies. Nemainīsies pat visbriesmīgākajos scenāriju variantos. Vienkārši dzīvosim tālāk.
