Ziemeļkorejas agresiju var uzveikt ar pacietību

F64
  • F64
1 / 1

Šodien ANO Drošības padomes ārkārtas sēde tiks izskatīts Ziemeļkorejas jautājums.

13. maijā Ziemeļkorejas bruņotajiem spēkiem negaidīti uzsmaidīja veiksme. Pēc vairākiem neveiksmīgiem ballistisko raķešu izmēģinājumiem no Korejas pussalas ziemeļrietumiem palaistā raķete nolidoja nedaudz vairāk par 700 kilometriem un iekrita Japāņu jūrā aptuveni 500 km no Krievijas robežas.

ASV prezidents Donalds Tramps uzreiz aicināja noteikt stingrākas sankcijas pret Ziemeļkoreju.

Korejas sadalīšana divās valstīs ir viena no pēdējām neatrisinātajām Otrā pasaules kara problēmām. Otrajam pasaules karam noslēdzoties, Koreja tika sadalīta PSRS un ASV okupācijas zonās. Ziemeļdaļā izveidojās komunistisks režīms, bet dienvidu daļa kļuva par ASV sabiedroto. Abu Koreju nodalīšanās pārauga asiņainā brāļu karā (1950-1953), kura laikā uz Korejas zemes faktiski Ķīna kopīgi ar PSRS karoja pret ASV armiju. Kopš tā laika abas Korejas ir tuvu faktiskam karastāvoklim. Abu Koreju oficiālā starptautiska atzīšana notika tikai 1991. gadā, kad ANO vienlaikus uzņēma gan Ziemeļkoreju, gan Dienvidkoreju.

Joprojām katra no Korejas valdībām oficiāli neatzīst viena otru, uzskatot, ka pārvalda visu Koreju, arī to daļu, kas atrodas «ienaidnieku varas īslaicīgā okupācijā».

20. gs. deviņdesmito gadu sākumā iecerētā Koreju apvienošanās pēc vienotās Vācijas scenārija nesanāca. Dienvidkorejas elite apvienošanos arī īpaši neveicināja, jo tolaik bija cerības, ka ar laiku dzīves apstākļi Ziemeļkorejā pasliktināsies tiktāl, ka - līdzīgi kā sabrūkot PSRS - visi, gan vienkāršie ļaudis, gan vietējie komunisti un pat armijas elite, atteiksies no ekonomiski neefektīvās ideoloģijas (vietējā komunisma paveida - čučhe mācības), lai pievienotos Dienvidkorejas paradīzei. Taču no 1994. gada, gada nomira pirmais Ziemeļkorejas diktators Kims Irsens, drīz būs pagājis vairāk kā ceturtdaļgadsimts. Pa to starpu jau ir miruši pēdējie liecinieki, kuriem bija atmiņas par laiku pirms komunistiskās iekārtas. Visu šo laiku ar režīmu neapmierinātie caur Ķīnas robežu nemitīgi pārbēg uz Dienvidkoreju. Savukārt Ziemeļkorejas režīms pa šo laiku ir nedaudz modernizējies. No 2009. gada tiek pieciesta neliela saimnieciska brīvība un privāta iniciatīva. Ja no komunistiskās iekārtas PSRS atteikties vēlējās pat vairums komunistiskās partijas biedru, tad Ziemeļkorejā čučhe mācība ir transformējusies par ateistisku reliģiju. Ja kādā brīdī amerikāņu raķetes tiks ieblieztas par Ziemeļkorejas militārajiem mērķiem, tad miljoniem čučhe mācības fanātiķu tas būs pierādījums, ka Ziemeļkorejas vadoņu sludinātais - «amerikāņu imperiālisti» ir pasaules lielākais ļaunums - ir patiesība. Ja vardarbīgi tiks gāzts Ziemeļkorejas režīms, tad ko darīt ar tik lielu fanātiķu skaitu? Iekarot Ziemeļkoreju, lai koncentrācijas nometnēs ievietotu miljoniem fanātiķu? Vai uzreiz izsniegt Dienvidkorejas pases vairākiem miljoniem čučhe mācības fanātiķu?

Vardarbīgai Ziemeļkorejas režīma maiņai līdzi nāks ļoti augsta riska blaknes. Korejieši nav racionālie eiropieši. Viņi mentāli ir daudz tuvāki japāņiem un ķīniešiem.

Kaut vai viens piemērs par kaimiņos esošās Japānas karavīru fanātismu.

1944. gada oktobrī Japānas armijas leitnants Hiro Onoda tika nosūtīts uz Lubangu (Filipīnās) un kopā ar trim karavīriem saņēma pavēli veikt diversijas pretinieka aizmugurē. Viņa tiešais komandieris deva pavēli: «Turpināt diversijas aktus. Mēs tagad atkāpjamies, bet pēc trim vai pieciem gadiem mēs atgriezīsimies.» Lai gan Otrais pasaules karš beidzās, Onodas grupa turpināja pildīt pavēli desmitiem gadu un kaujās ar filipīniešiem un amerikāņiem no 1945. līdz 1974. gadam nogalināja vairākus desmitus un ievainoja vairākus simtus karavīru. 1974. gadā Japānas valdība nokārtoja, ka Filipīnās ieradās Onodas kādreizējais tiešais komandieris - majors Josimi Taniguči, kurš iesniedza leitnantam personīgi viņam adresētu, Japānas imperatora parakstītu pavēli padoties gūstā. Pēdējā japāņu karavīra padošanos pieņēma Filipīnu prezidents Ferdinands Markoss…

Otrs ceļš ir veicināt Ziemeļkorejas integrāciju pasaulē. Atbilstoši UN COMTRADE datiem, no Ziemeļkorejas kopējā eksporta 2016. gadā (2,86 miljardi ASV dolāru) Ķīna iepirka 90%. No citām valstīm kaut cik nozīmīgi Ziemeļkorejas eksporta pircēji bija Indija (3%) un Filipīnas (2%). 92% no Ziemeļkorejas kopējā importa 2016. gadā (3,2 miljardi ASV dolāru) bija no Ķīnas.

Pie šādiem papildu apstākļiem jebkuras ASV vai ES papildu sankcijas nekādi neietekmēs Ziemeļkorejas ekonomiku. Vērtējot ārējo tirdzniecību, Ziemeļkoreja lēnām pārtop par resursu piegādātāju un «lētā darbaspēka cehu» Ķīnas ekonomikai.

Tāpēc alternatīva vardarbīgai režīma maiņai būtu atteikšanās no Ziemeļkorejas līdera provocēšanas, ļaujot Ķīnai lēnām un pakāpeniski veicināt ekonomiskos pārkārtojumus Ziemeļkorejā. Taču, izvēloties šādu scenāriju, Korejas jautājuma normalizēšanu nevarēs atrisināt viena Rietumu līdera īsās prezidentūras laikā - būs jāgaida vēl kādi divdesmit gadi.



Komentāri [11]

 
Stīvs Makkvīns filmā sand shell
Korejas TDR ir lieliska valsts, slikti tikai ka neatybrīvio asv tauteli no pentagopotas-volstrītas teroristisko salašņu bandas(šie plukatas spēj asv ļautiņiem ikgadus nozagt miljardiem zaļā atejpapīra biedejot ar dažādiem bubuļiem)
17.maijs, 14:00 Atbildēt
Nejēga
Ja būtu vajadzība, sen jau būtu visu izdarījuši. Visa šī jezga notiek ar bandītu organizācijas-ANO atbalstu. Vienkāršs, veiksmīgs biznesa projekts. Vienkāršākais būtu slēgt robežas ar Ziemeļkoreju un pagaidīt kamēr augonis nopūst.
17.maijs, 13:30 Atbildēt
rezume
PASAULĒ IENESĪGĀKAIS BIZNESS IR KARŠ!!!!!
17.maijs, 7:15 Atbildēt
Skatīt visus 11 komentārus >

Viedokļi Vairāk >

Kaut kas traks!