No 13. līdz 23. oktobrim notiks festivāls Zelta maska Latvijā, kas šurp atvedīs teātra balvai nominētos un to saņēmušos iestudējumus. Zelta maska Krievijā ir tas pats, kas Spēlmaņu nakts Latvijā – nacionālā gada balva teātrī, tātad – zināma prove. Jubilejas festivāla afišā ir klasiķu un sava laika mākslinieku vārdi, kuriem ir vērts pievērst uzmanību.
Modernais balets
Festivāls tiks atklāts ar deju. K. Staņislavska un V. Ņemiroviča-Dančenko Maskavas Akadēmiskais muzikālais teātris viesosies Rīgā, Latvijas Nacionālajā operā un baletā, 13. oktobrī piedāvājot baudīt čehu horeogrāfa Jirži Kiliana baletu vakaru. Tā programmā ir četri viencēlieni: Vaska spārni, Bezmiegs, Mazā nāve un Sešas dejas.
Pirmais viencēliens veidots, izmantojot H. Bībera, Dž. Keidža, F. Glāsa un J. S. Baha mūziku. «Vaska spārnos, nenotverami mainot kustību amplitūdu un kombināciju ātrumu, Jirži Kilians kā mags manipulē ar skatītāju uztveri,» raksta Komersants. Mocarta skaņdarbu iedvesmotais Bezmiegs – «tā ir plastiska eseja par smalko robežu starp miegu un bezmiegu, trauslu pusnemaņas stāvokli, kas tiecas uz prāta mieru, par nenotveramajiem apziņas un bezapziņas harmonijas mirkļiem – dzimstošo ilgu šūpuli» (žurnāls Mūzikas Dzīve). Ar Mocarta mūziku veidotajā «Mazajā nāvē Kilianu apbūrusi mīlas attiecību daudzpusība – no nevainīgiem pieskārieniem līdz kaislīgai ķermeņu saplūšanai, no tikumības līdz izvirtībai» (Kultūra). Mocarta skaņu gleznas horeogrāfs ar kustību maģiju savieno arī Sešās dejās, jokojot par nepārvaramo dzīves svinēšanas tieksmi. Vaska spārni un Bezmiegs bija nominēti Zelta maskai kategorijā Labākā baleta izrāde attiecīgi 2015. un 2014. gada skatē, bet izrāde Sešas dejas. Mazā nāve balvu 2011. gadā saņēma.
Leģenda
14. oktobrī Rīgā un 15. oktobrī Ventspilī viesosies izrāde – leģenda. Tas ir P. Fomenko meistardarbnīcas iestudējums Vilki un avis, ko meistars ar saviem audzēkņiem veidoja 1992. gadā, liekot pamatu savam teātrim. «Jūs nesauc iekšā un neapkalpo, bet – aizrauj. Ja neesat galīgi kurli un notrulinājušies no tā spiediena, kas šodien jebkuru cilvēku notrulina un apdullina, jūs atradīsiet sevī neizzudušo spēju smaidīt, priecāties, klausīties vārsmas, mūziku, saprast klusu sarunu, atšķirt labo no nežēlīgā un agresīvā. Apbrīnojama lieta: Pjotrs Fomenko, kam nav laba mākslinieka un maiga cilvēka reputācija, ne pēkšņi, ne vienā stundā, bet piecu gadu laikā izaudzinājis sev līdzās jaunu cilvēku kompāniju, kurus vieno agresijas trūkums. Kādam tā var likties nemūsdienīga īpašība, tā teikt, nepalīdz izdzīvošanai. Patiesi, vai iespējams ar tādu raksturu, ar tādu miermīlību izdzīvot apstākļos, kad tūdaļ kaut kas sprāgs, plīsīs, noblīkšķēs un beigsies? Nezinu. Var būt, ka izdzīvot vispār nav iespējams, bet dzīvot (cienīgi, cienot cits citu, koncentrēti dzīvot mākslā un mākslas dēļ) ne tikai var, bet, manuprāt, vajag,» – tās ir 1992. gadā rakstītās teātra mājaslapā atrodamās teātra kritiķes Natālijas Krimovas pārdomas par Fomenko un viņa kursu. Dzima jauns teātris, kas nu jau pastāv bez sava meistara.
Vilki un avis turpina dzīvot, šo nu jau vairāk nekā divdesmit gadu laikā iestudējums apceļojis pasauli, gūstot panākumus dažādos festivālos. Jaunieši kļuvuši vecāki, ir mainījušies aktieri, bet Fomenko izrādes gars ir dzīvs, un Aleksan-dra Ostrovska radīto tēlu attiecību mežģīnes joprojām tiek tamborētas kruzuļotas. Klasikas mūsdienīgošanas laikmetā šis iestudējums izceļas ar ļoti saudzīgu attieksmi pret dramaturgu, tas atklāj Ostrovska laika pasauli, Krievijas lauku dzīvi čehoviski skumjās, humorpilnās un pat groteskās intonācijās. «Tāds iespaids, ka Ostrovska tekstu nevis iemācījušies, bet tieši viņa valodā sākuši runāt,» vērtējot jauno izrādi, tolaik rakstīja Natālija Krimova. Bet stāsts par seniem laikiem, protams, izrādās laikmetīgs. «Ir zināms, ka Ostrov-ska aprakstītie tikumi ir nekrietni. Bet tas, ka spēles (ne triku, bet garastāvokļu, intonāciju, noskaņu, savstarpējo attiecību spēles) dzīvības pilnais skaistums var kļūt par Ostrovska lugas iestudējuma atmosfēru, gan ir jaunums,» liecina Ļiteraturnaja gazeta.
Muzikāls, jautrs detektīvs
Nāciju teātris 16. oktobrī Rīgā un 18. oktobrī Liepājas teātrī rādīs Ņikitas Grinšpuna iestudējumu Zviedru sērkociņš, kas tapis 2007. gadā ar Krievijas Teātra mākslas akadēmijas Oļega Kudrjašova kursu beigušajiem aktieriem. Izrādē apvienoti Antona Čehova stāsti Sieva un Zviedru sērkociņš, radot patiesi jautru un smieklīgu farsu–detektīvu. «Izrādes režisors Ņikita Grinšpuns uzvedis vieglu, šķelmīgu, izdomas bagātu un jautru izrādi. Viņš mūzikas pavadījumā iestudējis Kļauzova kunga slepkavības izmeklēšanu, ko veic apriņķa izmeklētāji ar viņa palīgiem, kas savā aizrautībā cietumā ielikuši teju visus vietējos iedzīvotājus, līdz galu galā līķi atrod pavisam dzīvu zem policijas iecirkņa priekšnieka sievas svārkiem. Šķietami mirušo Kļauzovu aktieri meklē kā pēc notīm, brīvi žonglējot ar maskām un melodijām. Spēlējot vairākas lomas, viņi skatītāju acu priekšā no aculieciniekiem vai aizdomās turētajiem pārvēršas, piemēram, zirgos, un no baznīcu dziedājumiem pāriet uz čigānu dziesmām. Ritms, izveicīgā plastika un triku kaskādes ļauj izrādi dēvēt arī par akrobātisku baletu,» – raksta Moskovskije novosti. Ieskatam vēl viena atsauksme no avīzes Komersants: «.. Čehova humoristiskie stāsti ir nearts lauks, kurā jaunatne var draiskoties prieka pēc un izstrādāt visvieglprātīgākās lietas, nebaidoties aizvainot klasiķi. Lūk, viņi arī draiskojas: farss, vodeviļa, cirks, teātra kapustņiks, studentu etīdes – kas tik viss nav samaisīts šajā kompaktajā pusotru stundu garajā izrādē. Oļega Kudrjašova audzēkņi lieliski kustas (dažas ainas risinātas akrobātisku numuru garā), dzied (no krievu tautas dziesmām līdz pareizticīgo psalmiem) un spēlē mūzikas instrumentus – neliels lauku muzikantu orķestrītis kā antīko traģēdiju koris pastāvīgi atrodas uz skatuves un komentē notiekošo.» Jāpiebilst, ka šajā izrādē spēlē Pāvels Akimkins, kurš Liepājas teātra skatītājiem zināms kā Sergeja Zemļanska izrādes Indulis un Ārija mūzikas komponists.
Notikums ar lielo burtu
Festivāla kulminācija gaidāma iespaidīga – pirmo reizi Latvijā būs iespēja redzēt Dmitrija Krimova iestudējumus: vienu no viņa pirmajiem darbiem Sers Vantess. Donkijs Hots un pagājušosezon tapušo – O-j. Vēlā mīla. Dmitrijs Krimovs ir scenogrāfs, mākslinieks, režisors. Ievērojamā teātra režisora Anatolija Efrosa un šajā rakstā iepriekš citētās teātra zinātnieces Natālijas Krimovas dēls. Viņš ir radījis savu stilu Krievijas teātrī, ko dēvē par scenogrāfa, mākslinieka teātri. Kā par viņu saka Marina Tokareva grāmatā Skatuve starp zemi un debesīm (Maskava, 2014): «Viņš teātra arodam iepotēja jaunas izgudrošanas spējas un teatralizēja glezniecību. Viņam nav konkurentu: neviens uz Krievijas skatuves nenodarbojas ar teātri, kurā spēle nav paņēmiens, bet mērķis.»
Par iestudējumu Sers Vantess. Donkijs Hots, kas šodien izskan pat ļoti aktuāli un kā tapšanu iedvesmojis Migela de Servantesa slavenais romāns, Dmitrijs Krimovs ir teicis: «Cilvēkam ir bail palikt vienatnē. Vientulība – varoņu un trako liktenis. Kopā cilvēkiem ir mierīgi. Viņi sev liekas stipri, un tas viņiem dod pārliecību par sevi, tāpēc viņiem patīk, kā rakstīja Okudžava, pulcēties baros. Bari jeb sabiedrības mēdz būt dažādas – ideoloģiskas, reliģiskas, profesionālas, vīriešu un sieviešu. Un cilvēki no vienām sabiedrībām bieži vien nemīl cilvēkus no citām sabiedrībām. Tas viņiem dod vēl lielāku pārliecību par sevi: sava bara piederības sajūta vienmēr ir stiprāka, kad līdzās ir cits bars. Un, teiksim, basketbolistu sabiedrība nemīl, piemēram, pundurus, un punduru sabiedrībā nemīl basketbolistus. Pārdevēju aprindās nemīl, teiksim, revidentus, bet revidentu vidū vērojama nepatika pret pārdevējiem. Autovadītāji nemīl miličus – miliči nemīl autovadītājus. Un tā tālāk. Tāds, lūk, balagāns. Un neviens pūlis pasaulē nemīl klejojošus bruņiniekus – šos vientulīgos taisnības aizstāvjus.
Vientuļnieki kaitina un izraisa visai nesaprotamas paša dekadentisma izjūtas un, protams, protestu. Varētu teikt, ka klejojošus bruņiniekus neviens nemīl, izņemot viņu sievas, un tas savā veidā apvieno cilvēkus – basketbolistus, pārdevējus, miličus un revidentus – vienā draudzīgā pūlī. Un tas nemīl atšķirīgos. Nemīl un ieriebj. Visos laikos un visās valstīs. Arī Spānijā.»
Marina Tokareva minētajā grāmatā liecina – izrādē bija skaidri redzams, ka Krimovs rada savu metodi. «To var saukt par aktīvas glezniecības teātri, par animāciju ar dzīviem aktieriem.» Žurnālā Itogi publicētajā atsauksmē gūstams pilnīgāks priekšstats par izrādi: «Krimova izrādē apbrīnojami savienots pilnīgi naivs, bērnišķīgs primitīvisms, smalkas metaforas un asas skumjas pēc aizgājušā, ko nevar noturēt. Iznes balta finiera plāksnes, ar melnu krāsu uzzīmē māju kontūras, ar bērnu skaitāmpantiņiem klauvē kā ar kastaņetēm. Iegriežas uz kociņiem uzvil-ktie skaitāmie kauliņi, un pēc brīža tās jau ir vējdzirnavas. Un tad parādās kaut kas nesaprotami garš (uz viena jaunā cilvēka pleciem paceļas otrs) lielā melnā mētelī, cepurē un apaļās brillēs. Ar šķēpu pa priekšu viņš metas kaujā. Un cieš sakāvi. Visās frontēs. Krimova izrāde ir par to, kā punduru pūlis atraida to, kas viņiem nelīdzinās. Viņi sit to ar nūjām, pasludina par traku un galu galā preparē ar necilvēcīgu ziņkārību.» Iestudējums bija nominēts Zelta maskai kategorijā Labākā izrāde – inovācija.
Laiks rādīs, kāds būs izrādes O-j. Vēlā mīla liktenis Zelta maskas ekspertu vērtējumā, bet pavasarī Maskavā krievu teātri skatīt sabraukušie ārzemju viesi, festivālu kuratori, teātru pārstāvji, kritiķi to atzina par visas programmas Russian Case favorīti. Tās kurators Pāvels Rudņevs, Krimova izrādi raksturojot, atzīst: «Šajā pārdrošajā iestudējumā, kur izpaužas studentu teātrim raksturīgā bezkaunība un drosme, Dmitrijs Krimovs sarkasma un ironijas jomā iet tālāk par mūsdienu krievu teātra galveno paradoksālistu Konstantīnu Bogomolovu. Ostrovska pasaule saskaras ar nežēlīgu dekonstrukciju. Krimovs no klasiķa ne pārāk bieži uzvestas lugas izveido teicamu parodiju par krievu valodā radniecīgiem jēdzieniem: uzupurēšanās, pašiznīcināšanās, ārpus ķermeniskais, mīklainais un neatšifrējamais garīgums. Tajā pašā laikā caur daudzslāņainu ironiju vīd bezgalīga mīlestība un maigums pret nacionālajiem varoņiem, kas dzimuši ar karstām sirdīm.
Krimovs, kurš ir arī pedagogs Krievijas Teātra mākslas akadēmijā, strādā ar saviem audzēkņiem, un sievietes šajā izrādē spēlē vīriešus un otrādi, izņemot Ludmilu (Marija Smoļņikova), Nikolaju (Aleksandrs Kuzņecovs) un Dormedontu (Andrejs Mihaļovs). Uz jautājumu, kāpēc tā, Dmitrijs Krimovs Novije izvestije skaidro: «Ja jūs lasījāt lugu, atceraties, ka šīs mājas saimniece Šablova ir kā mužiks brunčos, īsta banderša. Ir taču smieklīgi, ja banderšu kino vai teātrī spēlē vīrietis. Tā ir klaunāde! Šī luga ir komēdija. Melnā, bet komēdija. Balagāns. Teiksim, Margaritovs – advokāts, Ludmilas nelaimīgais tēvs. Viņš ir absolūta sieviete, īsta dievgosniņa. Alīna Hodževanova, kas viņu spēlē, manuprāt, ir ideāli piemērota šai lomai. No puišiem man ilgi vajadzētu taisīt tādu raksturu, bet viņa jau tāda ir. Aņa Siņjakina kādreiz izrādē Opuss № 7 nospēlēja Šostakoviču. Kāpēc? Tāpēc, ka man bija vajadzīgs nevis vīrietis, bet maiga būtne, ko vara ar zābaku piespiedusi pie zemes, taču viņa izlec no tā apakšas. Un mums ne jau visi aktieri spēlē otrādi, ir galvenā varone, varonis un viņa brālis. Teātris taču manā gadījumā nav reālisms, bet spēle. Tā ir spēle ar saviem noteikumiem, ko iepriekš atklāt nav vērts. Vienkārši vajag atnākt un pacensties paspēlēt kopā ar mums. Tas arī viss. Es ceru, ka viss būs skaidrs.»
Un, jā, – gaidot Alvja Hermaņa Brodski/Barišņikovu Jaunajā Rīgas teātrī, jāpiebilst – Dmitrijs Krimovs ir strādājis ar Mihailu Barišņikovu, iestudējot izrādi Parīzē pēc Ivana Buņina stāsta, kam pirmizrāde bija 2011. gadā.
