2.lapa
Ja ceļo uz savu roku, tad ļoti svarīgas ir tādas lietas kā ēšana, viesnīcas, transports. Vjetnamas viesnīcas ir pelnījušas tikai labākās atsauksmes. Cenas un kvalitātes attiecības ir vairāk nekā apmierinošas. Īpaši tas attiecas uz tīrību, jo visās viesnīcās, kur gadījās uzturēties, grīdas bija eleganti flīzētas un ielas apavi jāatstāj pie ārdurvīm. Turpat stāv noliktas pludmales čības, ar kurām pārvietoties pa viesnīcu, lai gan iekštelpās ir tik tīrs, ka to var darīt arī ar basām kājām. Vienīgais, kas eiropietim var šķist neierasti, ka ne visur istabās ir logi. Toties visur ir kondicionieri un gandrīz visur ledusskapji.
Zupu vāra acu priekšā
Pirms brauciena biju daudz dzirdējis par vjetnamiešu virtuvi. Vjetnamā varot ļauties īstām gastronomiskām izvirtībām. Tā kā man pašam patīk labi paēst, tad gaidāmie virtuves baudījumi bija viens no iemesliem, kāpēc izvēlējos tieši Vjetnamu, jo taizemiešu virtuve man pie sirds īsti neiet. Lai arī kopumā jāsaka, ka vjetnamiešu virtuve ir interesanta un latviešu garšas kārpiņām pat ļoti pieņemama, jāatzīst, ka ar ēšanu Vjetnamā brīžam radās nelielas problēmas.
Ceļojumos cenšos ievērot principu, ka jāēd tur, kur ēd daudz vietējo. Tad nebūs jāviļas. Šis princips līdz šim ir attaisnojies tikpat kā bez izņēmuma, taču Vjetnamā to ne vienmēr varēja ievērot, jo vietējie pārsvarā ēd agri no rīta un vakarā pēc saules rieta. Pa dienas vidu vairums ēstuvju (ārpus tūristu centriem) ir tukšas. It kā ēdnīcu daudz, bet tās visas pilnīgi tukšas. Tajā skaitā nav neviena no apkalpojošā personāla. Tad nu ieej tādā tukšā ēdnīcā, kur uz katra galdiņa uzlikta maza gāzes plītiņa, un domā - ko ar to darīt? Kad esi pie galdiņa apsēdies, tad arī uzrodas kāds no apkalpotājiem, taču nostāk no galvenajām tūristu takām gandrīz neviens angliski nerunā. Ar vārdiem un zīmēm saki, ka gribi ēst. Oficiants (e, pārsvarā tās tomēr sievietes) plati smaida un māj ar galvu. Pēc brīža lielā metāla bļodā atnes buljonu, zupas ingredientus (īsti nesaprotamus, kas tie tādi) un tev priekšā uz galda šī zupa tiek vārīta. Tā kā apkalpojošais personāls angliski neprot, tad lāga nesaproti, kas jādara un ko beigu beigās ēd. Iekodies it kā gaļas gabalā, bet tas izrādās kaut kāda irdena, bezgaršīga klimpa, kas mutē izšķīst. Nezini, ko darīt? Norīt vai spļaut ārā? Kur spļaut? Atpakaļ šķīvī vai meklēt neesošo salveti? Protams, no šādām problēmām var izvairīties, ja ceļo grupā, nenovirzies no populārajiem tūristu maršrutiem vai pasūti vietējo ekskursiju ar iekļautu ēdināšanu. Arī suvenīrus labāk pirkt veikalos, kur norādītas fiksētās cenas, jo, iepērkoties tirgū, sanāks pārmaksāt ar visu savu ceļošanas un kaulēšanās pieredzi.
Bens LATKOVSKIS
