Kontrtenoram Sergejam Jēgeram fotogrāfiju nudien netrūkst. Ar to palīdzību dokumentēta ne tikai viņa kā operdziedātāja dzīve, bet arī daudz ceļojumu, tajā skaitā uz dažādām eksotiskām zemēm, un citi svarīgi notikumi. Dziedātājs savus fotoattēlus glabā ne tikai datorā un mobilajā telefonā, bet arī vairākos biezos fotoalbumos, kurus vai nu vienatnē, vai draugu kompānijā ik pa laikam pāršķirsta.
«Pirmajā mirklī izvēlēties mīļāko fotogrāfiju šķita gandrīz neiespējamā misija, jo to ir daudz, turklāt gandrīz katra no bildēm savā ziņā man ir mīļa,» viņš iesmejas. «Saprotu, ka bērnības vai jaunības fotogrāfijas, kā arī attēli no operas izrādēm, kur esmu iejuties kādā lomā vai tēlā, šoreiz īsti nederēs. Lasītāji tajās mani droši vien nevarēs atpazīt. Taču ir viena bilde, kurā visas personas ir pazīstamas un viss saprotams - tā tapusi pirms pieciem gadiem Rīgas pilī, kad no Raimonda Vējoņa rokām saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni.»
Kontrtenors atzīst, ka viņu ar kaut ko pārsteigt ir ļoti grūti, taču 2018. gada pavasarī tas izdevās. Dziedātājs tikko kā bija salicis koferi un jau devās ārā no savām mājām, jo grasījās doties uz lidostu. Bija plānots ilgi gaidītais ceļojums uz Londonu - Sergeja Jēgera iecienītāko pilsētu, ja neskaita Rīgu. Taču, ejot ārā, viņš pamanīja, ka pastkastītē kaut kas ir. «Koferis bija nolikts pie ārdurvīm, uz ielas jau gaidīja taksometrs, un es no pastkastītes izņēmu lielu, baltu aploksni. Uz tās kā sūtītājs bija norādīta Valsts prezidenta kanceleja. Vispirms nodomāju, ka kāds mani nes cauri. Ziņkāres mudināts, to atvēru vaļā un izlasīju, ka man piešķirts mūsu valsts augstākais apbalvojums - Triju Zvaigžņu ordenis! Man kļuva stīvas kājas, bet tajā pašā laikā liels izbrīns un pārsteigums, jo nekad dzīvē nebiju iedomājies, ka kaut ko tādu varētu saņemt.» Lidojums uz Londonu Sergejam Jēgeram izvērtās ārkārtīgi priecīgs. Jau lidmašīnā viņš, pirms liek izslēgt telefonu, ātrumā zvanījis gan savai ģimenei, gan tuvākajiem draugiem, lai paziņotu lielisko jaunumu. «Tas bija viens no vislielākajiem manas dzīves pārsteigumiem.»
Pēc atgriešanās Rīgā pavisam drīz bija jādodas uz Rīgas pili saņemt ordeni. «Tā kā pirms ceremonijas ieteica gari nerunāt, tad visa mana runa sastāvēja no četriem vārdiem: «Es no sirds pateicos!» Kad mūs ar prezidentu fotografēja, augsto apbalvojumu turējām katrs no savas puses. Man mazliet nodrebēja roka. Prezidents viegli pieliecās un man pie auss pačukstēja: «Neuztraucies!» Tajā brīdī sanāca smiekli!»
Pēc svinīgā notikuma Sergeja Jēgera draugi Ineta Dirnēna, Zane Vītola un Iļja Vlasenko viņam par godu noorganizēja skaistu balli vienā no Rīgas centra restorāniem. Ar viņiem kopā kontrtenors devās pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus. «Pēc tam fotografējāmies. Man tas ir ļoti liels gods un notikums. Uztveru to kā pateicību par to, ko esmu darījis un darīšu arī uz priekšu.»
Mākslinieks atklāj, ka vēl aizvien nezina, kurš viņu šim apbalvojumam ir pieteicis, jo Ordeņu kapituls šādu informāciju neizpauž. «Es ikvienam novēlu, lai dzīvē būtu pēc iespējas vairāk pārsteigumu, jo tas rada ārkārtīgi patīkamas emocijas,» priecājas Sergejs Jēgers.
