Nesen lasītājiem vēstījām par vairākām epizodēm ar nozieguma sastāvu, kuras īsi pēc 1990. gada 4. maija deklarācijas «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu» pieņemšanas pastrādāja milicijas īpašo uzdevumu vienība OMON. Galvenokārt tās notika Rīgā, taču pa kādai arī citās Latvijas pilsētās.
OMON uzdevums bija cīnīties pret organizēto noziedzību un pret PSRS okupēto republiku neatkarības centieniem. Demonstrēdami savu visatļautību, šie kaujinieki pastrādāja vienu noziegumu pēc otra, par kuriem nesaņēma reālu sodu. Kāds varbūt iebildīs - Sergeju Parfjonovu tiesāja. Jā, tiesāja, taču omonietis paguva pieņemt Krievijas pilsonību, tāpēc viņu soda izciešanai izdeva kaimiņvalstij. Tikko Parfjonovs bija šķērsojis robežu, viņu apžēloja.
Epizodes, kas tiks izklāstītas tālāk, notika pēc 1990. gada 4. maija līdz 1991. gada janvāra barikādēm.
1990. gada 21. septembrī ap pulksten diviem naktī nogranda sprādziens pie Traleru flotes Rīgas bāzes inženiera Pjotra Čumakova dzīvokļa durvīm Briežu ielā 3-5, Rīgā. Krietni tika sapostīts gan Čumakova dzīvoklis, kas atradās ēkas otrajā stāvā, gan sabojātas kaimiņu dzīvokļu durvis. Pirmoreiz veicot ķīmisko ekspertīzi, nevarēja noteikt, kāda viela izmantota spridzeklī. Tajā pašā dienā, veicot atkārtotu apskati, kurā piedalījās Baltijas kara apgabala pārvaldes vecākais virsnieks apakšpulkvedis Ļubomirs Ļebedevs, konstatēja, ka izmantots spridzeklis, kura spridzināmā masa, ja pielīdzina trotilam, ir 300 līdz 400 gramu. Uzreiz arī ierosināja krimināllietu par valsts vai sabiedriskās mantas iznīcināšanu vai bojāšanu vispārbīstamā veidā.
Pagāja vien piecas dienas, un pie kafejnīcas «Māksla» durvīm Mazajā Smilšu ielā 19, Vecrīgā, nogranda nākamais sprādziens. Tas notika 1990. gada 26. septembra naktī - 15 minūtes pēc pusnakts. Eksplozijas laikā kafejnīcā atradies sargs un viņa paziņa. Ar sprādziena vilni bojātas iestādes durvis, un apkārtējām ēkām izbira 60 logu stikli.
Nākamā spridzināšanas epizode notika tā paša gada 29. novembrī ap pulksten 16. Sprādziens nogranda Marijas ielas nama nr. 9 pagalmā. Tika izdauzīti logu stikli gan Marijas ielas namam nr. 9, gan Elizabetes ielas namam nr. 22.
Svarīgi ir piebilst, ka vietas, kur tiks spridzināts, OMON iepriekš izraudzīja ar nolūku, lai par vainīgajiem uzskatītu vietējos nacionālistus. Maskavai tas dotu iemeslu Latvijā ieviest prezidenta pārvaldi.
Lai demonstrētu savu pārākumu pār vietējiem iedzīvotājiem, omonieši nereti izmantoja dienesta stāvokli. Viena no reizēm, kad tā notika, bija 1990. gada 10. oktobra vēls vakars, kad aptuveni 10 «melnās beretes» milicijas mašīnās piebrauca pie dzērienu veikala «Vētra» Vecmīlgrāvī. Viņi bija bruņoti. Vispirms omonieši nostādīja pie sienas sešus vai septiņus cilvēkus ar mērķi viņus pārmeklēt. Tas notika, lietojot stekus, sitot, spārdot kājām. Pēc pārmeklēšanas diviem izdevās aizbēgt. Četri no nelikumīgi aizturētajiem tika iesēdināti OMON automašīnās un aizvesti uz Vecmīlgrāvja pludmali. Diviem vīriešiem lika iet aukstā ūdenī un peldēt ar visām drēbēm. Viens no viņiem pretojās, tāpēc viņu iemeta ūdenī ar spēku, kā arī uz cietušā ķermeņa - muguras - tika sasista tukša pudele, radot miesas bojājumus. Rezultātā vīrietis zaudēja samaņu. Lai izpildītos vēl iespaidīgāk, «melnās beretes» gaisā izšāva brīdinājuma šāvienus. Arī šajā epizodē «lieli nopelni» bija Parfjonovam.
Prokuratūrai nebija iespējams izmeklēt vienības noziegumus, jo omonieši atteicās nākt uz pratināšanu vai citādi sadarboties. Nepalīdzēja pat lūgumi PSRS Iekšlietu ministrijai, kam OMON bija pakļauts. Tāpēc noziegumu sērija varēja turpināties.
Nākamais OMON «varoņdarbs» notika 1990. gada 9. novembrī Jūrmalā. Saistībā ar toreizējā valsts arbitra lēmumu, piedaloties tiesu izpildītājiem un milicijas darbiniekiem, no Jūrmalas pilsētas izpildkomitejas telpām vajadzēja izlikt partijas komiteju ar visu tās īpašumu. Procedūra tik tikko bija sākusies, kad ieradās aptuveni 10 ar automātiem un stekiem bruņoti omonieši un izlikšanu pārtrauca. Pievienojās arī jūras kājinieki. Tas ļāva secināt, ka šāda darbošanās nenotiek bez Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ziņas.
Pastāv arī mazāk zināma epizode. LPSR prokurora vietnieks Andris Reiniks, kurš ļoti atbalstīja PSRS, izmantoja omoniešu nodibināto apsardzes kooperatīvu «Vikings». Citiem vārdiem, Reiniks noslēdza līgumu ar OMON par prokuratūras ēkas apsardzi Raiņa bulvārī 9. Ik rītu, nākot uz darbu, prokuratūras kāpņu telpā darbiniekus sagaidīja bars omoniešu. Viņi cilvēkus grūstīja, lamāja, lika atvērt un parādīt somas, kā arī pārbaudīja katru mašīnu, kas iebrauca prokuratūras pagalmā. 1990. gada 26. septembrī ar Latvijas Republikas Augstākās Padomes lēmumu tika izveidota Ģenerālprokuratūra, uz kuru pārgāja visi sevišķi svarīgo lietu izmeklētāji un citi darbinieki. Par ģenerālprokuroru iecēla Jāni Skrastiņu. Viņi uz jaunajām telpām Raiņa bulvārī 7 līdzi varēja paņemt vien pildspalvu, zīmuli un tās krimināllietas, ko tobrīd izmeklēja, taču ne darbam vajadzīgo inventāru. Divas prokuratūras vienlaikus darbojās līdz 1991. gada augustam.
Parfjonova vārds figurēja katrā epizodē, taču Latvijā viņu tiesāja vienīgi par dienesta pilnvaru pārsniegšanu - divām epizodēm. «Līdz galam OMON lieta netika izmeklēta. Ar brīvības atņemšanu neviens notiesāts netika. Pārējie saņēma nosacītos sodus. Patiesībā OMON bija sūtīts nevis apspiest organizēto noziedzību, bet gan tajā piedalīties,» uzskata pensionētā izmeklētāja Rita Aksenoka.
