3.lapa
Atosa kalns
Lai gan nākamajā dienā bija plānots uzkāpt kalnā, abi ceļotāji nolēmuši to nedarīt, jo Sandim sastieptā kāja sāpējusi, arī iepriekšējās dienas nogurums bijis jūtams. Kāpiens esot gana garš un ilgs - aptuveni sešas stundas. Sandis ļoti gribējis uzkāpt Atosa kalnā, bet nu samierinājies, ka tur netiks. Tas, kas noticis tālāk, tiešām bijis jādēvē par Dieva pirkstu. Kad devušies jau ostu, satikuši piecu rumāņu grupu mūka pavadībā. Viņi teikuši, ka dodas uz kalna virsotni, un vaicājuši, vai viņi arī. Atbildējuši, ka gribējuši gan, taču izlēmuši, ka labāk ne. Kad viņi atkal satikušies pie ūdens ņemšanas vietas, mūks Džulians vēlreiz pienācis klāt un pārliecinājis pievienoties, apgalvojot, ka ceļš nemaz nav tik ilgs un grūts. Izrādījies, ka viņš nav teicis patiesību, ko arī pats atzinis un paskaidrojis, ka tā rīkojies tāpēc, lai iedrošinātu, jo jutis, ka abi latvieši ļoti vēlētos uzkāpt. Ceļš prasījis sešas stundas, nepārtraukti virzoties stāvumā un pārvarot brīžiem metru augstus «pakāpienus». Savienojumā ar smago somu, sāpošo kāju un nemitīgi izslīdošajiem akmentiņiem zem apaviem tas patiešām bijis liels pārbaudījums. Bail nebijis, bet zināms uztraukums gan. Gandrīz kalna galā, kas ir pusotra kilometra augstumā, ir neliela pareizticīgo baznīca, tās telpās var uzturēties ne vairāk kā 20 cilvēku. Tur tad atstājuši mantas, lai pievārētu līdz galam atlikušos 500 metrus. To izdarījuši stundas laikā, pēc tam tikpat ilgi uzkavējušies kalna galā. Tas bijis saviļņojošs brīdis, un skats tiešām izraisījis pacilātību - stāvā krauja un jūra. Pēc tam kāpiens lejā līdz baznīcai, rumāņu grupiņa devusies lejup, bet Sandis un Lauris palikuši, un viņiem pievienojies arī Džulians, ar kuru tad kopā vakarējuši. Viņš pastāstījis, ka vēl nav īsts mūks. Divus gadus jau mītot pussalā, «staigājot» pa pussalu un lūdzoties. Vēl tikpat vajagot, un tad viņu uzņems kādā no rumāņu mūku klosteriem. Sandis atzīst, ka gribējis uzzināt šādas izvēles pamatojumu, diemžēl arī no Džuliana neizdevies to rast, bet īstajiem mūkiem to jautāt pat neuzdrošinājies, jo it īpaši vecākie modinājuši lielu respektu un bijāšanu. Kad viņi nākuši pa taku pretī, bija pat jāpakāpjas malā un jāpalaiž garām, un arī jaunākie mūki tā darījuši.
